theFOUR

Ieteikums serverim Kāds, Jūsuprāt, varētu but ieteikuma nosaukums? - tālbraucēju fūru nomaiņa Pie kāda tipa būtu pieskaitāms skripts? (Vispārējs, Organizāciju, Cits) - nav skripts, jāieliek cita auto ID skriptā Ieteikuma apraksts - ieteiktu nomainīt tālbraucējiem fūres, jo tās, kuras šobrīd atrodas serverī var ļoti viegli apgāzt - bišķ triggero. Kādas ir Jūsu ieteikuma priekšrocības? - ja drīkstu teikt, tad domāju, ka daudziem labāk patiks, ja nomainīs fūres, jo esmu dzirdējis arī discord'ā no daudziem, ka fūres metas uz sāniem Kādi ir Jūsu ieteikuma trūkumi? - es esmu trūkums Vai Jums ir kāds resurs, ar kura palīdzību Jūs varētu atvieglot darbu tehniķiem? - n/a Kā jūs iztēlojaties resursa darbības principu? - skatīt zemāk bildi, kādas fūres varētu uzlikt tālbraucējam

Pasaules jūras un okeāni glabā daudzus noslēpumus par Otrā pasaules kara laikā nogrimušiem kuģiem un zemūdenēm. Kaut arī ir pagājuši vairāk nekā 70 gadu, pētnieki joprojām cenšas atminēt tā laika mīklas. Līnijkuģis «USS Arizona» «USS Arizona» ir vispopulārākais Otrā pasaules kara laikā nogrimušais karakuģis. 185 m garais līnijkuģis cieta Japānas uzbrukumā ASV militārajai bāzei Pērlhārborā, Havaju salās 1941.gada decembrī. ASV prezidents Franklins Rūzvelts karakuģi uz Havaju salām nosūtīja tieši tādēļ, lai atturētu japāņus no uzbrukuma, bet pēc šīs kaujas ASV iesaistījās karadarbībā. Kuģim trāpīja vairākas aviobumbas, kas izraisīja milzīgu sprādzienu. Bojā gāja 1117 apkalpes locekļi. Tā kā «Arizona» nebija glābjama, daļu aprīkojuma pārcēla uz kuģi «USS Nevada», kas pēc tam piedalījās kaujās ar Japānu. Lielgabali izmantoti arī Havaju aizsardzībai. «Arizonas» nogrimšanas vietā ir izveidots memoriāls. Līnijkuģis «Bismarck» «Bismarck» bija viens no diviem lielizmēra nacistiskās Vācijas karakuģiem, kuri tika nolaisti ūdenī Otrā pasaules kara laikā. Superkuģis bija ierindā vien astoņus mēnešus, kad 1941.gada maijā tas Dānijas līcī sašāva līnijkreiseri «HMS Hood» un to trīs dienas nikni vajāja britu flote. Četri britu kuģi raidīja 2800 lādiņus, no kuriem vairāk nekā 400 arī trāpīja, taču kuģis visai droši turējās virs ūdens. Lai «Bismarck» nenokļūtu ienaidnieku rokās, tas tika nogremdēts. Precīzu bojāejas vietu 1989.gadā atklāja okeanogrāfa Roberta Ballarda vadītā ekspedīcija. Atklājās, ka «Bismarck» korpuss ir teju neskarts, ja neskaita dažus līnijkuģa «King George V» raidīto šāviņu radītos bojājumus. Kreiseris «USS Indianapolis» 1945.gada 30.jūlijā vien dažas dienas pēc tam, kad ASV bāzē Tiniānas salā bija nogādātas pirmās atombumbas sastāvdaļas, kreiseri «USS Indianapolis» torpedēja japāņu zemūdene. Kuģis nogrima dažu minūšu laikā, dzīvību zaudēja 300 jūrnieku. Savukārt vairāk nekā 900 apkalpes locekļi bija pamesti likteņa varā Filipīnu jūrā. Palīdzību cietušie saņēma vien pēc četrām dienām, kad jūrniekus pamanīja patruļlidmašīna «PV-1 Ventura». Izglābās 317 jūrnieku. «USS Inadianapolis» nogrimšana tiek uzskatīta par traģiskāko ASV jūras spēku katastrofu Otrā pasaules kara laikā, arī tādēļ, ka, saskaņā ar vēlāk sniegtajām militārpersonu liecībām, kreisera sūtītie briesmu signāli tika ignorēti. Kreisera vraks nav atrasts vēl šodien, jo tā iespējamajā nogrimšanas vietā dziļums var sasniegt pat 3600 m. Līnijkuģis «Musashi» Apvienotās japāņu flotes flagmanis «Musashi» bija viens no lielākajiem un modernākajiem līnijkuģiem pasaulē, kas bija paredzēts cīņai ar ASV floti. Līnijkuģis, kas ūdenī nolaists 1942.gadā, bija aprīkots ar divām katapultām, kas ļāva pacelties līdz septiņām jūras lidmašīnām. «Musashi» nogrima 1944.gada 24.oktobrī, kad kaujā ar TBF/TBM «Avenger» un «Helldiver» klases lidmašīnām tika nopietni bojāts. Tiek lēsts, ka līnijkuģim trāpīja apmēram 19 torpēdas un 17 aviācijas bumbas. Kuģa vraks tika meklēts vairāk nekā astoņus gadus, līdz 2015.gadā atrasts netālu no Filipīnu krastiem Sibujanas jūrā. Meklēšanu sponsorēja «Microsoft» līdzdibinātājs Pols Allens. Ledlauzis «Krišjānis Valdemārs» «Krišjānis Valdemārs» XX gs. 20. un 30. gados bija vienīgais jaunais Latvijas tvaikonis. Tā pamatdarbība bija kuģu ceļu atbrīvošana no ledus, taču tika izmantots arī Valsts prezidenta un valdības locekļu ārvalstu vizītēm. Piemēram, 1924.gadā prezidents Jānis Čakste ar to devās uz Somiju. Pēc Latvijas okupācijas «Krišjāni Valdemāru» nacionalizēja un kara sākumā kopā ar tirdzniecības flotes kuģiem evakuēja uz Tallinu. 1941.gada augusta beigās ledlauzi kopā ar vēl vairāk nekā 220 Baltijas flotes kuģiem evakuēja uz Kronštati, taču tas 28.augustā uzdūrās mīnai un nogrima. «Krišjāņa Valdemāra» vraku Somu jūras līcī izdevās identificēt un nofilmēt 2011.gadā. 1998.gadā Latvijas Banka laida klajā 10 latu sudraba piemiņas monētu «Ledlauzis «Krišjānis Valdemārs»». Patruļkuģis «Prezidentas Smetona» 1923.gadā Lietuva atguva kontroli pār Klaipēdas ostu un sāka attīstīt jūras spēkus. Taču līdz Otrā pasaules kara sākumam vienīgais militārais kuģis bija mīnu traleris «Prezidentas Smetona». 56 m garo, 1927.gadā no Vācijas nopirkto patruļkuģi bija plānots izmantot treniņiem un prezidenta vajadzībām. Pēc padomju okupācijas patruļkuģi izmantoja krasta apsardzei, mīnu meklēšanai, tas piedalījās arī kaujās pret vācu floti. «Prezidentas Smetona» 1945.gada 11.janvārī pie Aegnas salas uzdūrās mīnai un nogrima. Vraku 2007.gadā atrada Somu līcī, aptuveni 37 km no Tallinas 83 m dziļumā. Zemūdene «Kalev» 1936.gadā uz ūdens nolaistā «Kalev» bija viena no divām zemūdenēm, kuras tika būvētas Lielbritānijā Igaunijas vajadzībām. Pēc padomju okupācijas Otrā pasaules kara pirmajos gados zemūdene tika izmantota Latvijas jūras ostu mīnēšanai, kā arī patruļām pie Užavas un Ovīšu bākas. 1941.gada oktobrī «Kalev» bija vajadzīgajā vietā jānogādā padomju izlūkgrupa, taču zemūdene pazuda. Visticamāk, tā pie Naisaras salas sadūrās ar mīnu un noslīka, taču «Kalev» vraks nav atrasts joprojām. 2010.gadā un 2012.gadā pie Igaunijas krastiem tika atrasti nogrimuši objekti un tika cerēts, ka tā varētu būt pazudusī zemūdene.

well, šie raksti lomuspēlē ir oriģināli.. neesmu redzējis nevienu, kurš postotu šāda tipa rakstus - un kāpēc, lai savus rakstus es nedrīkstētu pārkopēt arī citur? man ir visas tiesības to darīt. :) bet nu, tam šī sadaļa ir domāta, lai cilvēki drīkstētu izpausties, uzrakstīt ko noderīgu, interesantu.

starpcitu, šī raksta autors esmu es - protams, informācija ņemta no ārzemju saitiem, tikai pārtulkots latviešu valodā. atver šo rakstu un paskaties, kurš ir raksta autors https://spoki.lv/vesture/Atlantida-iespejams-bijusi-Antarktida/791201

Atlantīda ir leģendāra sala, kas pirmoreiz pieminēta sengrieķu filozofa Platona dialogos Tīmajs un Kritijs, kuri sarakstīti ap 360. gadu p.m.ē. Šī sala esot bijusi bagāta un attīstīta, līdz kaut kad tā esot nogrimusi un pazudusi no zemes virsmas. Iespējams, ne sevišķi tālā nākotnē arheologiem, kuri mek­lē Atlantīdu, saules cepures un niršanas piederumus vajadzēs nomainīt pret sniega brillēm un siltu apģērbu. Ja pierādīsies, ka strauji augošajam uzskatu kopumam ir taisnība, izpētes vieta vairs neatradīsies okeāna dibenā - le­ģendārais zudušais kontinents būs jāmeklē sasalušajos vien­tulīgajos plašumos zemeslodes «apakšā». Pirms pārlieku sparīgi izsmiet jauno viedokli, citu iespējamu Atlantīdas atrašanās vietu - Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, Egejas jūrā un citur - aizstāvjiem būtu ieteicams rūpīgi uzklausīt jaunos argumentus par labu Adantīdai Antarktīdā. Šī ideja, kuras pamatā ir nelaiķa dr. Čārlza Hepguda zināt­niskā teorija, kas izstrādāta ciešā sadarbībā ar dižo Albertu Einšteinu, šķiet gana dzīvotspējīga, lai izturētu visdzēlīgākos uzbrukumus, kādus var sagaidīt no zinātnes ortodoksijas sargiem. Lai kā tas būtu, nevajadzēs izkausēt visu polāro ledu, lai noskaidrotu šo jautājumu. Ar dažiem prasmīgi uz­ņemtiem attēliem no satelītiem un ar seismiskās izpētes pa­līdzību varētu ātri vien noteikt, vai sauszemes teritorijās zem ledus jebkad zēlusi un plaukusi augsti attīstīta civilizācija. Starp tiem, kas gatavi saderēt, ka tādas liecības drīz at­radīsies, vadošie ir kanādiešu pētnieki Rends un Roze Flemi- Ati, kas sarakstījuši grāmatu «Kad sabruka debesis: Atlantīdu meklējot», kurā rūpīgi apvienojuši Hepguda teoriju par Zemes garozas nobīdi ar saviem novatoriskajiem atklāju­miem. Viņu atziņas jau piesaistījušas daudzus piekritējus. Greiems Henkoks uzskata, ka Flemi-Ati devuši pirmo patiesi apmierinošo atbildi uz jautājumu par to, kas tieši no­tika ar Platona aprakstīto milzīgo zudušo kontinentu. Kopš Flemu-Atu darbam veltītās nodaļas savā grāmatā bestsellerā «Dievu pirkstu nospiedumi: liecība pa!r Zemes zudušo civili­zāciju» Henkoks, uzstādamies plašsaziņas līdzekļos, diskutē par viņu Antarktīdas teoriju nozīmīgumu. Flems-Ats jaunībā sācis daudz interesēties par Atlantīdu, un izlasīja visu, ko vien varēja atrast, arī Platona slaveno aprakstu «Tlmajā» un «Kritijā», kur ēģiptiešu priesteri grieķu likumdevējam Solonam attēlo Atlantīdu - tās raksturīgās iezīmes, atrašanās vietu, vēsturi un bojāeju. Sākumā šis stāsts Flemam-Atam neko neizteica, taču situācija mainījās, kad viņš izdarīja pār­steidzošu atklājumu - konstatēja neapšaubāmu līdzību starp divām neskaidras izcelsmes, tomēr ievērojamām kartēm. Jezuītu zinātnieka Atanasija Kirhera 1665. gada kartē, kas pārzīmēta no daudz senākiem avotiem, Atlantīda, šķiet, bijusi novietota Ziemeļatlantijā, taču dīvainā kārtā ar ziemeļiem la­pas apakšmalā, acīm redzami liekot to aplūkot otrādi. 1513. gadā tapusī Pirija Reisa kar­te, kas arī pārzīmēta no daudz senākiem avotiem, pierādīja, ka leduslaikmeta civilizācijai bijušas pietiekamas zināšanas ģeogrāfijā, lai precīzi iezīmētu kartē Antarktīdas krastu, kāds tas eksistēja zem daudzu tūk­stošu gadu vecas ledus segas (kā norādījis Čārlzs Hepguds darbā «Seno jūras valdnieku kartes: liecība par augsti attīstītu civilizāciju leduslaikmetā» (Maps ofthe Ancient Sea Kings: Evidence of Advanced Civilization in the Ice Age). Flemam-Atam šķita nepārprotami skaidrs, ka abās kartēs attēlota viena un tā pati sauszemes teritorija. ASV jūras kara flotes kartes projekcija no Dienvidpola Piepeši Atlantīda Antarktīdā «vairs nebija zinātniskās fantastikas stāsts,» Flems-Ats saka. Pār viņu nākusi apskaid­rība, ka tas «varēja būt kaut kas tāds, kas reāli pastāvējis». Turpmāka Platona darbu izpēte sagādāja aizvien jaunus pavedienus. «Es ievēroju, ka apraksts veikts no Atlantīdas». Drīz vien, apbruņojies ar ASV jūras kara flotes karti, kurā pasaule attēlota, raugoties no Dienvidpola, viņš atklāja jaunu veidu, kā izprast Platona stāstu, un jaunu ska­tījumu uz Kirhera karti. Raugoties no dienvidu skatpunkta, visi pasaules okeāni izskatās kā viena liela okeāna daļas vai kā tas, ko Platons nosaucis par «īsto okeānu», un zemes aiz tā - par «pretējo kontinentu». Šā lielā okeāna vidū gluži kā pasaules centrs atrodas Antarktīda. Piepeši kļuva saprota­ma Kirhera zīmētā karte - ar ziemeļiem augšpusē, Āfriku un Madagaskaru pa kreisi un Dienvidamerikas smaili - pa labi. Drīz vien Flems-Ats apjautis, ka nosaukumam «Atlantijas okeāns» Platona laikā bijusi cita nozīme. Senatnes cilvēkiem tas nozīmējis - visas pasaules okeāni. Doma kļūst skaidrā­ka, ja atceramies, ka grieķu mitoloģijā Atlants (šis vārds ir cieši saistīts ar Atlantīdu un Atlantiju) uz pleciem tur visu pasauli. «Pretējais kontinents», kas Platona aprakstā apņēma «īsto okeānu», sastāvēja no Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Āfrikas, Eiropas un Āzijas, kas visas Atlantīdas iedzīvotāju pasaules skatījumā bija sakusušas vienā, it kā šie kontinenti būtu vienlaidu sauszemes teritorija. Arī patiesībā ģeogrāfiskā nozīmē tolaik (9600. g. p. m. ē. ) pieci kontinenti bija viena cietzeme. Flems-Ats Platona stāstījumu atveido šādi: «Sensenos laikos Pasaules okeānā aiz Gibraltāra jūras šauruma kuģoja jūrasbraucēji no salas, kas bija lielāka nekā Ziemeļāfrika un Vidējie Austrumi, kopā. Pametis Antarktīdu, jūrasbraucējs varēja nokļūt Antarktīdas arhipelāgā (šīs salas tagad atrodas zem ledus) un no turienes sasniegt Pasaules kontinentu, kas ieskauj Pasaules okeānu. Vidusjūra salīdzinājumā ar Pasaules okeānu ir ļoti maza, un to pat varētu saukt par līci. Taču aiz Vidusjūras plešas Pasaules okeāns ko apņem vienlaidu cietzeme.» Flems-Ats uzskata, ka Platona tekstu interpretācijā vis­vairāk izplatītā kļūda ir mēģinājums skaidrot seno aprakstu mūsdienīgu priekšstatu gaismā. Piemērs tam ir arī pazīstamā atsauce uz Hērakla stabiem, par kuriem tika apgalvots, ka aiz tiem atrodoties Atlantīda. Kaut gan tiešām reizēm šādi sauca Gibraltāra jūras šaurumu, tikpat ticams ir ari skaidrojums, ka tas nozīmēja «zināmās pasaules robežas». Pēc Flema-Ata domām, pasaule, no Antarktīdas ska­tīta, pilnīgi atbilda seno ēģiptiešu aprakstītajai pasaulei, kāda tā izskatītos, raugoties no Atlantīdas. Patiesībā senatnē ģeogrāfija bija daudz attīstītāka nekā mūsdienās, un tam ir savs pamats, ja jau Atlantīdā, kā apgalvoja Platons, bijusi at­tīstīta civilizācija. Nenoliedzot Platona teorijas, tomēr palika visgrūtākais uz­devums - izskaidrot, kā Atlantīda varēja kļūt par Antarktīdu. Kā gan zeme, kuru pašlaik klāj tūkstošiem pēdu biezs ledus, reiz varēja būt mājvieta cilvēkiem, kur nu vēl tik dižai civi­lizācijai kā Platona aprakstītā? Izrādījās, ka Flemam-Atem atbilde jau bijusi izstrādāta - rūpīgi un pārliecinoši, tā pub­licēta pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū izdevumā Yale Scientific Journal. Savā teorijā par Zemes garozas nobīdi profesors Čārlzs Hepguds, atsaukdamies uz plašiem klimatoloģiskiem, pa­leontoloģiskiem un antropoloģiskiem pierādījumiem, apgal­voja, ka visa zemeslodes ārējā garoza periodiski pārvietojas virs iekšējiem slāņiem, izraisot lielas klimatiskas izmaiņas. Klimatiskās zonas (polārā, mērenā un tropiskā) saglabājas, jo saule debesīs joprojām spīd tajā pašā leņķī, taču zemes garoza pārvietodamās virzās cauri šīm zonām. No zemes iedzīvotāju skatpunkta raugoties, šķiet, ka debesis sabrūk. Īstenībā Zemes garoza pārbīdās uz citu vietu. Dažas zemes pievirzās tuvāk tropu joslai. Citas tajā pašā laikā tuvojas poliem, vēl citām lielas platuma izmaiņas iet secen. Tādu kustību sekas, protams, ir katastrofas - visā pasaulē spēcīgas zemestrīces satricina zemi un milzīgi paisu­ma viļņi triecas pret kontinentālajiem šelfiem. Seni polārie ledāji, pametot polārās zonas, kūst, un jūras līmenis ceļas aizvien augstāk un augstāk. Visticamākais ka šo zemes pleķi būtu veidojusi sauszemes platību, kas būtu tik liela kā Rietumeiropa un tā atrastos ārpus dienvidu polārā loka, tā plestos mēre­najos platuma grādos, sniedzoties līdz vietām ar Vidusjūras reģionam līdzīgu klimatu. Tajā pašā laikā pārējā Antarktīda būtu palikusi zem ledus polārā loka iekšpusē. «Platona aprakstītā zeme,» saka Flems-Ats, «būtu tik liela kā Pensilvānija, ar lielpilsētu, ko varētu salīdzināt ar mūs­dienu Londonu» - nav slikts mērķis, lai ar satelītu uzņemtu fotogrāfiju. Koncentriskiem apļiem vai citām lielām ģeo­metriskām īpatnībām vajadzētu būt viegli saskatāmām caur ledu.

Ahoi, dārgais lasītāj. Domāju šobrīd nav nekā nepatīkamāka par rakstu par šo vīrusu, tomēr cilvēki to visu uztver nepārāk pareizi. Veikalos griķus sāk pārdot uz svara, tualetes papīra kompānijas jūtas kā narkobaroni, bet cilvēki liek maskas, lai aizsargātos no šī šausmīgā vīrusa, kas it kā pūdē tavas plaušas, nu nu... Tātad lieta, ko tev noteikti nevajadzētu darīt, ja neesi inficējies, ir vazāties pa veikalu, un vēl jo vairāk - pirkt masku. Pirkt masku, kad esi vesels, laikam ir muļķīgākā lieta, ko darīt, kāpēc? Maska nelaiž sev cauri baktērijas un vīrusu, kā to visur apgalvo, bet tā jālieto tad, ja pats esi slims, lai neizplatītu slimību. Ja to uzliec tad, kad ar tavu veselību viss ir kārtībā, tu sejas priekšā salasi visas iespējamās baktērijas un radi sev nevajadzīgu diskomfortu, kas ir kā minimums muļķīgi. Lietojot masku, kamēr esi vesels, iespēja, ka saslimsi, ir daudz lielāka nekā, ja to nelietosi. Sēdi velns pa rāvis mājās! Tev nav jāiet tagad pirkt tonnas zāļu aptiekās, izpirkt griķu plauktus un tualetes papīrus. Uz veikalu, protams, jāiet ir, bet jāievēro elementārās lietas, par ko runā visur, vienkārši ieturi distanci, un viss būs kārtībā. Pie tam, manuprāt, tagad labāk iepirkties mazos veikaliņos, kur simtiem cilvēku roku negrābstās ap augļu stendiem, veikaliņos, kur pārdevēja pati atnes to, ko tev vajag, jā, nedaudz neērti, bet toties ar garantiju, protams, ja pārdevēja pati nav apslimusi. Un jā, šobrīd ir īstais brīdis pārlasīt kādu sen aizmirstu grāmatu, parunāt ar tuvajiem un paņemt pauzi no ikdienas steigas vienkārši izbaudi atvaļinājumu. Jā un ja tomēr gadīsies aplipt ar vīrusu, tev nav paniski jāskrien gāzt apkārt slimnīcu, vispār iespēja, ka saslimsi tiešām nopietni ir mikroskopiska, ka nomirsi vēl mazāka. Protams, ja tev šobrīd ir virs 50, jācenšas izvairīties no saskares ar iespējamajiem pārnēsātājiem un jāuztur savu imūnsistēmu augstā līmenī, tas ir vienīgais vieds kā cīnīties ar šo vīrusu. Zāles ir izdomātas , bet tās noteikti šobrīd nepārdodas tik plaši, tāpēc meklēt zāles pret Covid-19 arī nav laba ideja, vēl saindēsies kāds. Un jā, no gripas joprojām mirst vairāk cilvēku nekā no šī izpūstā burbuļa. Karantīna ieviesta nevis tāpēc, ka tagad mēs visi mirsim un jāskaita savas pēdējās stundiņas, bet gan tāpēc, lai slimība neizplatās tik ātri un mediķi paspēj visus apkalpot, tas arī viss iemesls, nu un, protams, tāpēc, ka tas ir ļoti lipīgs. Bet jo lipīgāka slimība, jo tā mazāk ļaunuma tev var nodarīt. Tāpēc vienkārši ēd produktus, kas audzēti Latvijā, un gatavojies krīzei, kura noteikti tev izraisīs vairāk galvassāpju nekā šis vīruss.