Cameron

Sākšu ar to ka biju pārsteigt ieraugot dažas labas sasveicināšanās, kas ir ļoti liels retums, jo daudziem ir "5 vārdu" sasveicināšanās. Tāpēc gribu izcelt @D.O.G, @Fushion, @richusxx, @Arturo kuriem ir tiešām labas sasveicināšanās.
Nu ko tad jau laižam par mani.
     Sauc mani Dans jau veselus 20 gadus. Vārds "Dans" man pašam liekas savāds, tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa cilvēku RL nemāk viņu saprast. Man bieži vien ir nācies vairākas reizes atkārtot, lai viņi iebrauktu kā mani sauc. Mana vārda piešķiršanas stāsts vispār ir interesants, dēļ mana tēva un vecmammas. Mans tēvs, cik man stāstīja esot izdomājis savādus vārdus, kuru dēļ, kā mamma un vecmamma uzskatīja, mani skolā varētu apcelt. Viens no tiek bija Dāgs. it kā normāls vārds, bet mana vecmamma uzskatīja, ka šis esot suņa vārds. Kā viņa to aprakstīja - "Iešu pa ielu un saukšu Dāg, Dāg un visi jau meklēs suni..." Tāpēc mamma man piešķīra vārdu Dans
     Kopš pašas bērnības, līdz 16 gadiem biju nodzīvojis Rīgā, citā pilsētā biju ja labi kādas 2 nedēļas vai pat mazāk. Man citās pilsētās īsti nebija tik daudz radinieku kurus es pazītu. Vecāki mani īsti arī nekur daudz neveda, alkohola dēļ...kas manā ģimenē ir neizņemama sastāvdaļa, diemžēl. Tas ir sagrāvis manu ģimeni smagi. Tēvs ar māti izšķīrās, kad man bija 3 gadi, tieši alkohola dēļ.      Tēvs jau 17 gadus dzīvo ārzemēs. Viņš 2 vai 3 reizes gadā atbrauc. Es ļoti labi atceros to sajūtu kad biju mazāks. Tēva atbraukšana bija labākā sajūta, biju starā. Ar tēvu nedēļu vai divas kopā tusēt, kaut vai viņam, ar viņa sievu, kuru viņš apprecēja pāris gadus atpakaļ, bija interesanti, pirmo reiz tik daudz radinieku vienvietus. Normāli arī pielējos...ar tēva veco draugu, kurš ir alkoholiķis ar pieredzi. Bet turpinot par tēmu. Ir forši pabūt ar tēvu, kaut vai tās pāris dienas gadā. Bet...aizbraukšana bija lielākās sāpes un bēdas vairāku dienu garumā. Atceros to, neatceros tik cik gados sāku pierast.  Bet es jau atkal novirzos no temata. 16 gados iestājos Tehnikumā Ogrē, par datorsistēmu tehniķi, jeb kā mēs savā kursā sakām datorkrēslu tehniķi. Man ar kursa biedriem paveicies, visi ir jautrie, nav nekādi blatotāji.  Šogad pabeidzu Ogres tehnikumu ar 8 ballēm kvalifikācijas eksāmenā. Nebiju nemaz uz tik labiem rezultātiem cerējis, kaut arī man īsti nepaveicās ar kartītēm, jo tiku pie tām grūtākajām, bet kaut kā jau izcīnīju. 
   Tagad esmu iestājies RTU par aparātu un mašīnu būvniecību, kas ir pavisam cits virziens, bet tā nu iznāca, ka Rīgas tehniskā koledža mani mazliet pievīla un kopā ar draugu nolēmu uz RTU doties. Pagaidām nesūdzos, ja nu vienīgi matemātika 3 stundas no vietas ir mazliet par traku.
Pagaidām strādāju pagaidu darbā DPD noliktavā, visdrīzākais līdz nolikšu tiesības, man vēl pašas beigas palikušas. Neteiktu ka man patīk darbs noliktavā, visu dienu uz kājām, jācilā kastes un jāvadā ar rokliftu, bet nu diemžēl neko citu neatradu pagaidām. Strādājot DPD man nav tā ka man besī pirmdienas, bet tagad man besī piektdienas, jo piekdienās ir tik daudz darba, tur nojūgties piektdienā var.
   Nu vot. Rīgā dzīvoju pie patēva, kur iepriekš pirms pārvākšanās uz Ogri nodzīvoju no 3 gadu vecuma. Es teikšu ka pie patēva, manā gadījumā, dzīvot bija murgs. It īpaši pēc mazās māsas piedzimšanas, kas bija viņa meita.  Vienmēr viņai taisnība, viņa vienmēr laba. Bija traki. Un godīgi sakot pat tagad nav labāk. Kad viņam nav garīgā viņš visiem brauc augumā par pilnīgi stulbām lietām. Es ar bračku vienmēr esam labie, kad no mums kaut ko vajag. Kad malka jāzāģē, oj labie puišeļi, bet kad nē, tad nu man jūs nevajag, tikai uz mana rēķina dzīvojat un tādas muļķības.
     Ko vēl? Par hobijiem. Viens no mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Basketbolu es mazliet esmu trenējies pie profesionāla trenera, kad biju mazs, laikam  kad man bija 8 gadi. Kādu pusotru gadu trenējos, bet aizgāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es ļoti daudz slimoju. Man bija vāja imūnsistēma. Bija, apmēram tā, aizeju nedēļu, kad āra ir vēsāks, rudenī un ziemā it īpaši, un tad ejot sasvīdis mājās, saslimu uz nedēļu. Otrkārt, gandrīz visi bija krievi. Nepadomājiet ka man ir kaut kas pret krieviem, bet es tajos gados pilnīgi nevienu vārdu nesapratu krievu valodā, nemācēju neko arī pateikt. Basketbols ir komandas spēle un kāda komanda, ja es pat nesaprotu ko viņi saka? Tāpēc sapratu, ka nav jēgas iet, jo nekas tur nesanāks. Treneris protams teica, ka man ir potenciāls, auguma dēļ. esmu diezgan garš, bet nu nē. Nebija jēgas. 
     Tad ir vēl volejbols. Tajā es sāku iet kādus 2 gadus pēc basketbola pamešanas. Ar klasesbiedriem sāku iet skolas volejbola treniņos pie sporta skolotāja. Kaut gan viņš bija diezgan resns, viņš volejbolu spēlēja labi. Neskatoties uz svaru viņš mierīgi varēja gan ieservēt, gan iegremdēt, kā arī līdaciņa ielekt. Stingrs bija. Tik pamēģini bumbu ar kāju uzspert, pa ausīm varēja nopietni dabūt. Un tā arī sāku trenēties volejbolā. Ar klasesbiedriem kopā gāju, kādas 2 vai 3 reizes nedēļā, vairs jau neatceros. Tad kad es uz Ogrei pārvācos, pievienojoties skolai, bija tik daudz izvēles: volejbols,futbols,basketbols un citi sporta veidi. Bet beigās izrādījās, ka ir tikai volejbols. Nu labi, es aizgāju uz pāris volejbola treniņiem , bet savas veselības dēļ, jo man ir zobu breketes, pametu. Treneris tur bija kaut kāds trakais. Godīgi sakot bija bail ar viņu spēlēt. Kad viņš spēlē, viņš nesaprata, ka spēlēs ar ne pārāk pieredzējušiem spēlētājiem, jo viņš močīja, no visa spēka. Bija arī reize, kad bumbu no visa spēka uzsita pret grieztiem, gandrīz nonesa lampas metāla resti, kas sporta  zālē, parasti ir, lai neizsit lampas. Tā kā tagad volejbols un basketbols ir tikai kā hobiji, spēlēju pārsvarā tikai brīvajā laikā.
     Ir viens stāsts ko es vēlos pastāstīt. Vienu no manām traumām. Kuru es ieguvu Jūrmalā, Līvu akvaparkā.  Bija atbraucis tētis no ārzemēm. Tās bija vasarā, augusta sākumā. Baigi forši aizbraucām uz akvaparku. Tur par brīnumu mums nebija tie čaļi, kas parasti stāv pie trumā. Nu ko pabraukājām pa trubām un tad māsa pierunāja braukt , tajā kur 3 var braukt kopā. Neatceros nosaukumu. Nu es kā smagākais un lielākais nosēdos priekšā, brats vidū un pusmāsa aizmugurē.  Nu sākums jautrs, braucam, vooo vooo, un tad beigās tāds diezgan stāvs kritums un tad uzreiz taisne. Lejā bija sakrājies ūdens, un pie pašas apakšas priekšu uzmeta gaisā, respektīvi manas kājas un es atsitu kreiso kāju pret trubas augšu. Nu ko, izkāpju ārā, skatos bāc, pirksts kaut kā šķības, tas bija tas kurš blakus lielajam pirkstam.  It kā sākumā nesāpēja. Nu ko es nodomāju pofig, moš tā tas pirksts bija, bet iepriekš nebiju ievērojis, tad vēl pa maximas zilo trubu nobraucu. Tad sāku just, ka sāp. Aizgājām pie akvaparka mediķes, it kā teica ka nekas neesot, uzpūta man kaut kādu sūdu un viss, palaida. Protams tad sāka nopietni sāpēt, tur tik pa to apli braukājos, burbuļvanna pasēdēju un viss. Ejot prom, es nevarēju pat botu kājās uzvilkt.  Nu ko aizbraucām uz jūrmalas slimnīcu. Pateica, ka esot lauzts, uzlika ģipsi un viss aizsūtīja prom. Neko nepateica, nepaskaidroja. Jūrmalas slimnīcā labākie ārsti #Nr1, nekad tur vairs nebraukšu. Nu ko mājās nosēdēju 2 nedēļas, kā teica un tad Rīgā pie ķirurģes pierakstījos. Aizeju, viņa noņem ģipsi un saka: "Nu te nekas nav sadzijis, kāja uzpampusi un viss." Tad tikai man pateica, ka kāja ir jātur gaisā, nu uz kāda krēsla vai paaugstinājuma. Nu tad es vēl kādu nedēļu vai pus otru, neatceros, nosēdēju ar ģipsi. Nu ko lai saka. Labas vasaras beigas.
     Par mūziku un filmām neko nestāstīšu, mūziku klausos pārsvarā Spotify visu pēc kārtas, filmas skatos tikai Sci-Fi un Komēdijas. 
Tā sakot nekā interesanta ko stāstīt nav.
     Nu vot, kaut ko par mani zināt, tagad tas kas jums laikam interesē vairāk, mana gaming dzīve. #Dators4life
Dators man nav nekāds jaudīgais, parast ikdienas portatīvais datoriņš ar i3 procesoru, otrās paaudzes, diemžēl ar integrēto videokarti, bet pāris spēlītes paspēlēt jau var. Ļoti draudzīgs apkopei un remontam, jo atskrūvejot 3 skrūves es varu nomainīt visas galvenās komponentes, smuki iztīrīt visu. Tā sakot Lenovo e530c ir ļoti uzticams dators. Ko tik nav pārcitis, pat nokritis pāris reizes, bet iet kā pulkstenis.     
MTA es neatceros, kad es sāku spēlēt. Iespējams ceturtais vai piektais gads jau iet. Mazliet biju paņēmis pauzi, bet tagad domāju mazliet paerpot, jo League Of Legends mazliet sāk apnikt.  Sāku es ar SAMP. Tur es viennozīmīgi RP neiemācījos. Viss ko tur iemācījos bija daļēji IC un OOC. Man teica tā: "Ja tev raksta caur parasto t čatu (IC) tad atbildi caur to, ja caur OOC /b tad arī atbildi tā, jo tā esot mixošana" Nu vot, tad laika klasesbiedrs pateica par MTA un sāku ar viņu mta spēlēt. Es varu melot, bet ja es pareizi atceros es RP iemācījos no spēlētājiem uz ielas. Es nedarīju muļķības, nesitu nevienu, no DM no CarDM, tāpēc netiku ajail un arī uz GM apmācībām. Pašmācības ceļā iemācījos RP, kā arī terminus.  Pirmā F3 kur tiku bija LSAK. LSAK man likās vieglākā frakcija, kur tikai jāmāk pacelt un nolaist TowTruck viņča ar RP. Nu pa mazam iemācījos izmantot RP un kad apnika LSAK pārgāju uz LSPD. LSPD vienmēr bijusi mīļākā frakcija. Gandrīz visos serveros, kur esmu nopietni spēlējis es esmu LSPD bijis. Man LSPD vienkārši liekas Frakcija, kur gandrīz visu laiku ir ko darīt, ir interesanti.Protams esmu pamēģinājis arī nelegālo pusi, ar tiešām labu frakcijas vadītāju un tur notika procesi, bet mani tas kaut kā nepiesaistīja, jo laikam jau esmu labais puika.
Nu kaut kā apmēram tā. 
Paldies, ja izlasīsi, cerams nebija garlaicīgi.
 

Sveicināti. Ja drīkst iejaukties, tad es vēlētos noskaidot kurš tieši no Los Santos Policijas departamenta cilvēkiem atļāvās šādi atbildēt uz Jūsu uzdotajiem jautājumiem? Situācija bija sarežģīta, persona jau nebija tikusi aizturēta pirmo reizi, kā arī veidojusi neskaitāmus apdraudējumus iekš pilsētas, pašiem cilvēkiem. Ir ļoti daudz faktori, kas ir bijuši saistīti tieši ar šo personu, bet nu.. - Lai vieglas smiltis.
Ar cieņu, Policijas Priekšniece, Valyn Cross.

Los Santos Ziņu Dienests par policijas darbu.
 
     Pirms pāris dienām, ap pulkstens 20:30 vakarā notika pakaļdzīšanās, kura piedalījās BMW marka auto un veselas četras policijas ekipāžas. Šīs pakaļdzīšanās ilgums mums nav zināms, bet ziņāms, ka tā beidzās netālu no IGS, kādā alejā. Auto bija iesprostots alejā, bet persona nevarēja vai nevēlējās izkāpt ārā. Pēc skata BMW markas auto izskatījās smagi bojāts, kas varētu liecināt, ka persona iespējams bijusi ievainota. Bet policijas darbinieki, par to nav likušies ne zinas. Kad persona tika izvilkta no auto, bij redzams, ka persona nav spējīga pati staigāt, bet policijas darbinieki nesniedza personai nepieciešamo palīdzību, kā rezultātā, pēc kritiena, kura laikā policijas darbinieki, itkā personu esot turējuši, persona nokrita uz ledus un pārsita galvu. Pēc mediķu sprieduma, noskaidrots, ka personai ir bijušas vairākas redzamas traumas, nobrāzumi zilumi, bet no kritiena saņemtā trauma bijusi nāvējošā.
     Tāpēc rodas jautājums. Vai policijas darbiniekiem rūp Los Santos iedzīvotāju drošība un labsajūta. Jo šī persona, pēc policijas teiktā, esot bijusi smaga alkohola vai narkotiku reibumā. Pagaidam vēl nav skaidrs, kāpēc policijas darbinieki tik nolaidīgi izturējās pret šo personu un ļāva kam tādam notikt. Jo ja viņi nemāk parūpēties par dzērušu personu, tas roda jautājums vai viņi dara savu darbu pareizi.
     Pēc mēģinājumiem uzdot policijas darbiniekiem jautājumu, kā šī situācija nonāca līdz personas nāvei, policijas darbinieks atbildēja: “Neklausīja pavēlēm”. Nu ja jau viņš esot bijis dzēris vai lietojis narkotikas, tad viņš nemaz neapzinājās ko darba. Bet pēc jautājuma: “Un tāpēc ļāvāt viņam nomirt?”, policists atbildēja: “vins bija liela alkahola reizbuma un iespejams ari lielas narkotiku ietekme”, bet kad es minēju, ka mediķis minēja citas nāves sekas, policists apstulba, un deva atbildi: “Nu ja, bet pats vainigs ka neklausija neko”.
Šāda policijas attieksme ir redzama mūsu pilsētām, tāpēc mēs esam šeit, lai padalītos ar pieredzēto.
Zemāk bildes no notikuma vietas!
 

Los Santos Ziņu Dienests par policijas darbu.
 
     Pirms pāris dienām, ap pulkstens 20:30 vakarā notika pakaļdzīšanās, kura piedalījās BMW marka auto un veselas četras policijas ekipāžas. Šīs pakaļdzīšanās ilgums mums nav zināms, bet ziņāms, ka tā beidzās netālu no IGS, kādā alejā. Auto bija iesprostots alejā, bet persona nevarēja vai nevēlējās izkāpt ārā. Pēc skata BMW markas auto izskatījās smagi bojāts, kas varētu liecināt, ka persona iespējams bijusi ievainota. Bet policijas darbinieki, par to nav likušies ne zinas. Kad persona tika izvilkta no auto, bij redzams, ka persona nav spējīga pati staigāt, bet policijas darbinieki nesniedza personai nepieciešamo palīdzību, kā rezultātā, pēc kritiena, kura laikā policijas darbinieki, itkā personu esot turējuši, persona nokrita uz ledus un pārsita galvu. Pēc mediķu sprieduma, noskaidrots, ka personai ir bijušas vairākas redzamas traumas, nobrāzumi zilumi, bet no kritiena saņemtā trauma bijusi nāvējošā.
     Tāpēc rodas jautājums. Vai policijas darbiniekiem rūp Los Santos iedzīvotāju drošība un labsajūta. Jo šī persona, pēc policijas teiktā, esot bijusi smaga alkohola vai narkotiku reibumā. Pagaidam vēl nav skaidrs, kāpēc policijas darbinieki tik nolaidīgi izturējās pret šo personu un ļāva kam tādam notikt. Jo ja viņi nemāk parūpēties par dzērušu personu, tas roda jautājums vai viņi dara savu darbu pareizi.
     Pēc mēģinājumiem uzdot policijas darbiniekiem jautājumu, kā šī situācija nonāca līdz personas nāvei, policijas darbinieks atbildēja: “Neklausīja pavēlēm”. Nu ja jau viņš esot bijis dzēris vai lietojis narkotikas, tad viņš nemaz neapzinājās ko darba. Bet pēc jautājuma: “Un tāpēc ļāvāt viņam nomirt?”, policists atbildēja: “vins bija liela alkahola reizbuma un iespejams ari lielas narkotiku ietekme”, bet kad es minēju, ka mediķis minēja citas nāves sekas, policists apstulba, un deva atbildi: “Nu ja, bet pats vainigs ka neklausija neko”.
Šāda policijas attieksme ir redzama mūsu pilsētām, tāpēc mēs esam šeit, lai padalītos ar pieredzēto.
Zemāk bildes no notikuma vietas!
 

Los Santos Ziņu Dienests par policijas darbu.
 
     Pirms pāris dienām, ap pulkstens 20:30 vakarā notika pakaļdzīšanās, kura piedalījās BMW marka auto un veselas četras policijas ekipāžas. Šīs pakaļdzīšanās ilgums mums nav zināms, bet ziņāms, ka tā beidzās netālu no IGS, kādā alejā. Auto bija iesprostots alejā, bet persona nevarēja vai nevēlējās izkāpt ārā. Pēc skata BMW markas auto izskatījās smagi bojāts, kas varētu liecināt, ka persona iespējams bijusi ievainota. Bet policijas darbinieki, par to nav likušies ne zinas. Kad persona tika izvilkta no auto, bij redzams, ka persona nav spējīga pati staigāt, bet policijas darbinieki nesniedza personai nepieciešamo palīdzību, kā rezultātā, pēc kritiena, kura laikā policijas darbinieki, itkā personu esot turējuši, persona nokrita uz ledus un pārsita galvu. Pēc mediķu sprieduma, noskaidrots, ka personai ir bijušas vairākas redzamas traumas, nobrāzumi zilumi, bet no kritiena saņemtā trauma bijusi nāvējošā.
     Tāpēc rodas jautājums. Vai policijas darbiniekiem rūp Los Santos iedzīvotāju drošība un labsajūta. Jo šī persona, pēc policijas teiktā, esot bijusi smaga alkohola vai narkotiku reibumā. Pagaidam vēl nav skaidrs, kāpēc policijas darbinieki tik nolaidīgi izturējās pret šo personu un ļāva kam tādam notikt. Jo ja viņi nemāk parūpēties par dzērušu personu, tas roda jautājums vai viņi dara savu darbu pareizi.
     Pēc mēģinājumiem uzdot policijas darbiniekiem jautājumu, kā šī situācija nonāca līdz personas nāvei, policijas darbinieks atbildēja: “Neklausīja pavēlēm”. Nu ja jau viņš esot bijis dzēris vai lietojis narkotikas, tad viņš nemaz neapzinājās ko darba. Bet pēc jautājuma: “Un tāpēc ļāvāt viņam nomirt?”, policists atbildēja: “vins bija liela alkahola reizbuma un iespejams ari lielas narkotiku ietekme”, bet kad es minēju, ka mediķis minēja citas nāves sekas, policists apstulba, un deva atbildi: “Nu ja, bet pats vainigs ka neklausija neko”.
Šāda policijas attieksme ir redzama mūsu pilsētām, tāpēc mēs esam šeit, lai padalītos ar pieredzēto.
Zemāk bildes no notikuma vietas!
 

Los Santos Ziņu Dienests par policijas darbu.
 
     Pirms pāris dienām, ap pulkstens 20:30 vakarā notika pakaļdzīšanās, kura piedalījās BMW marka auto un veselas četras policijas ekipāžas. Šīs pakaļdzīšanās ilgums mums nav zināms, bet ziņāms, ka tā beidzās netālu no IGS, kādā alejā. Auto bija iesprostots alejā, bet persona nevarēja vai nevēlējās izkāpt ārā. Pēc skata BMW markas auto izskatījās smagi bojāts, kas varētu liecināt, ka persona iespējams bijusi ievainota. Bet policijas darbinieki, par to nav likušies ne zinas. Kad persona tika izvilkta no auto, bij redzams, ka persona nav spējīga pati staigāt, bet policijas darbinieki nesniedza personai nepieciešamo palīdzību, kā rezultātā, pēc kritiena, kura laikā policijas darbinieki, itkā personu esot turējuši, persona nokrita uz ledus un pārsita galvu. Pēc mediķu sprieduma, noskaidrots, ka personai ir bijušas vairākas redzamas traumas, nobrāzumi zilumi, bet no kritiena saņemtā trauma bijusi nāvējošā.
     Tāpēc rodas jautājums. Vai policijas darbiniekiem rūp Los Santos iedzīvotāju drošība un labsajūta. Jo šī persona, pēc policijas teiktā, esot bijusi smaga alkohola vai narkotiku reibumā. Pagaidam vēl nav skaidrs, kāpēc policijas darbinieki tik nolaidīgi izturējās pret šo personu un ļāva kam tādam notikt. Jo ja viņi nemāk parūpēties par dzērušu personu, tas roda jautājums vai viņi dara savu darbu pareizi.
     Pēc mēģinājumiem uzdot policijas darbiniekiem jautājumu, kā šī situācija nonāca līdz personas nāvei, policijas darbinieks atbildēja: “Neklausīja pavēlēm”. Nu ja jau viņš esot bijis dzēris vai lietojis narkotikas, tad viņš nemaz neapzinājās ko darba. Bet pēc jautājuma: “Un tāpēc ļāvāt viņam nomirt?”, policists atbildēja: “vins bija liela alkahola reizbuma un iespejams ari lielas narkotiku ietekme”, bet kad es minēju, ka mediķis minēja citas nāves sekas, policists apstulba, un deva atbildi: “Nu ja, bet pats vainigs ka neklausija neko”.
Šāda policijas attieksme ir redzama mūsu pilsētām, tāpēc mēs esam šeit, lai padalītos ar pieredzēto.
Zemāk bildes no notikuma vietas!
 

Los Santos Ziņu Dienests par policijas darbu.
 
     Pirms pāris dienām, ap pulkstens 20:30 vakarā notika pakaļdzīšanās, kura piedalījās BMW marka auto un veselas četras policijas ekipāžas. Šīs pakaļdzīšanās ilgums mums nav zināms, bet ziņāms, ka tā beidzās netālu no IGS, kādā alejā. Auto bija iesprostots alejā, bet persona nevarēja vai nevēlējās izkāpt ārā. Pēc skata BMW markas auto izskatījās smagi bojāts, kas varētu liecināt, ka persona iespējams bijusi ievainota. Bet policijas darbinieki, par to nav likušies ne zinas. Kad persona tika izvilkta no auto, bij redzams, ka persona nav spējīga pati staigāt, bet policijas darbinieki nesniedza personai nepieciešamo palīdzību, kā rezultātā, pēc kritiena, kura laikā policijas darbinieki, itkā personu esot turējuši, persona nokrita uz ledus un pārsita galvu. Pēc mediķu sprieduma, noskaidrots, ka personai ir bijušas vairākas redzamas traumas, nobrāzumi zilumi, bet no kritiena saņemtā trauma bijusi nāvējošā.
     Tāpēc rodas jautājums. Vai policijas darbiniekiem rūp Los Santos iedzīvotāju drošība un labsajūta. Jo šī persona, pēc policijas teiktā, esot bijusi smaga alkohola vai narkotiku reibumā. Pagaidam vēl nav skaidrs, kāpēc policijas darbinieki tik nolaidīgi izturējās pret šo personu un ļāva kam tādam notikt. Jo ja viņi nemāk parūpēties par dzērušu personu, tas roda jautājums vai viņi dara savu darbu pareizi.
     Pēc mēģinājumiem uzdot policijas darbiniekiem jautājumu, kā šī situācija nonāca līdz personas nāvei, policijas darbinieks atbildēja: “Neklausīja pavēlēm”. Nu ja jau viņš esot bijis dzēris vai lietojis narkotikas, tad viņš nemaz neapzinājās ko darba. Bet pēc jautājuma: “Un tāpēc ļāvāt viņam nomirt?”, policists atbildēja: “vins bija liela alkahola reizbuma un iespejams ari lielas narkotiku ietekme”, bet kad es minēju, ka mediķis minēja citas nāves sekas, policists apstulba, un deva atbildi: “Nu ja, bet pats vainigs ka neklausija neko”.
Šāda policijas attieksme ir redzama mūsu pilsētām, tāpēc mēs esam šeit, lai padalītos ar pieredzēto.
Zemāk bildes no notikuma vietas!
 

Los Santos Ziņu dienesta uzņemšana
      Sveicināti, Los Santos Pilsētas iedzīvotāji. Kā jaunais Los Santos Ziņu Dienesta vadītājs, vēlos paziņot, ka Los Santos Ziņu Dienestā ir pieejamas vairākas brīvas vakances inovatīviem cilvēkiem, ar spilgtu iztēli, gribu rakties dziļā un spējām no cilvēkiem izdabūt informāciju. Ja tieši Tu domā, ka būtu spējīgs darboties ziņu sfērā, pasniegt cilvēkiem informāciju, kas viņiem varētu būt noderīga, tad šī ir tava iespēja pieteikties, iesūtot savu CV.
Ziņu Dienestā tevi sagaida daudz un dažādi piedzīvojumi, kas saistīti ar asiem notikumiem, interesantem pasākumiem un daudz kā cita, ko tu gribēsi veidot, un,protams, atsaucīga komanda, kura viennozīmīgi atbalstīs tevi jebkurā situācijā.

Tad nu tā..
Mani sauc Lauris. Esmu 20 gadus vecs/jauns, to nu paši varat spriest. Pašlaik dzīvoju Īrijā, bet nāku no diezgan jauka un klusa miestiņa, sauktu par Kandavu.. Noteikti, ka Kurzemnieki visvairāk dzirdējuši tādu vietu.. Kā nekā - Tā pat' Kurzem' vien' i, vai zin'.. Dzīvoju šeit nepilnus sešus gadus, bet tāda sajūta, ka šeit esmu dzimis.. Nu, varu lepni teikt, ka varu jau sevi saukt par kārtīgu Kurzemnieku. A ko darīt, ja Kurzem tā labākā?  Labi, pietiks, laikam, reklamēt to Kurzemi.  
Reiz biju students..  Mācījos Saldus Tehnikumā, par datoriķi.. Es tiešām nožēloju, ka sāku mācīties kaut ko tādu, bet tākā bija atlikušas tikai divas nedēļas līdz skolas sākumam un par ugunsdzēsēju es nevarēju tikt, nolēmu pievienoties manam labākajam draugam un kļūt par kompjuteristhakermasķer. Tikai 2. kursā sāku skatīties uz savu labāko draugu un sapratu - "Vecīt, šitais galīgi neiet krastā, man tie datori neiet pie sirds!"  Elgars uz mani nobolījās ar diezgan tilzu un debīlu skatienu, joprojām spēlējot League of Legends, un spaidot pogas tā, it kā viņam pakausī būtu tieši tāds pats acu komplekts kā priekšā - "Nu, tā viš i, jā!" No tās dienas, es kapitāli ienīstu datoriku un programmēšanu.. Četri gadi tā mācoties un zubroties to, kas tev nepatīk, feini. Domāju, ka daudzi, kas šo lasa ir bijuši vai ir manā vietā un zin to sāpi. Bet.. Ir viens liels BET - Ir labi zināt kaut ko vairāk par datoriem, nekā pliku pelītes spaidīšanu un Microsoft Recycle Bin lietošanu. Piemēram, man agrāk ļooooti nepatika Excel, but damn, tagad es to sūda programmu tā dievinu.. Shit, nu.. So mač posebilitīs.. Iesaku visiem mācīties strādāt ar Excel. Protams, neaizmirsīsim mūsu labos draugus PowerPoint un Word, kā arī Access un pārējās huiņas, kuras jūs, iespējams nekad mūžā nelietosiet..
Anyway, tagad esmu Īrijā, bet vasarā es stāšos Latvijas Bruņotajos spēkos, un jā, man tas ir pa spēkam, un nē es nebaidos no pārbaudījumiem, ko tas viss man sniegs.. Domāju, ka Armija un Bruņotie spēki mani norūdīs ne tikai fiziski, bet arī garīgi - Pārmaiņas pēc iemācīšos aiztaisīt savu stulbo muti un nedabūt pa galvu, kā arī, iespējams, varbūt, ja paveiksies un palikšu dzīvs, iemācīšos BEIDZOT dzīvē pieņemt pareizākus un labākus lēmumus, jo nu līdz šim man tas galīgi nav izdevies! Uzskatu, ka armijā vajadzētu stāties visiem. Protams, tas ir atkarīgs no sevis paša, kā arī paša mērķiem, bet divi gadi nenāktu par ļaunu nevienam.   
Par hobijiem runājot.. Man tādu ir daudz.. Man ļoooti patīk lidmašīnas un aviācija.. Nu tā, ka dirsā.. Nu tā, ka pisģec.. Nu dirsā pisģec ļoti.. Mhm.. Jap.. Yep, yep.. 
Par to visu interesējos un "zubros" jau vairākus gadus. Pašam ir sapnis kādu dienu lidot ar F-22, patiesībā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc stāšos dienestā - ceru, ka kādu dienu uzspīdēs tas labais, jaukas saules un cerību stariņš, kas man ļaus pacelties spārnos un izbaudīt tos jaukos un citreiz sāpīgos G-Forces uz sava ķermeņa.. Bet.. Es esmu pilots.. Well, kinda.. Man gaisā trūkst vēl, aptuveni, 30 stundas, un tad es būšu kvalificēts, pirmā līmeņa pilots.. Nesaku, ka tas ir liels sasniegums, bet nu, vismaz nedaudz tuvāk savam sapnītim esmu.. 
Man patīk arī mūzika.. Dažkārt dziedu - vairāk jau tas viss skan debīlā ķērkšanā, bet nu, mēģināts nav zaudēts, it still counts. Spēlēju četrus instrumentus, katru labāk par nākamo - Trompeti, klavieres, ģitāru un bungas. Yeah, esmu gājis mūzikas skolā. Ģitāru un bungas gan iemācījos pašmācības ceļā, bet trompeti pūšu kā dievs, nu, vismaz manām smadzenēm un ausīm tā šķiet. Rakstu arī savu mūziku - vairāk gan uz ģitāras un klavierēm. 
Vēl spēlēju Airsoftu jau kādu laiku. Esmu Latviešu komandā "Airsoft Latvija". Šogad ļoti daudz spēlēju Īrijā!
Ir vēl lietiņas, kuras mani aizrauj un patīk, bet man ir tāāāds slinkums to visu tagad rakstīt.. Jūs nevarat iedomāties..
Labi.. Tālāk.. Par brīvo laiku..
Man patīk cīņu sports... Arī ļoti.. Jau 5 gadus trenējos un spārdos Kyokushin Karate. Pilnkontakta sports, gud shit, trust me.. Ja nebūtu labs, netrenētos.. Esmu arī trenējies Taekwondo, Jiu-Jitsu un vēl šur tur.. Nepārprotiet, es neesmu kauslis un uz ielām nekaujos.. Trenējos tīri sevis dēļ. Tas, patiesībā, ļoti attīsta prātu un domāšanas spējas, stratēģiskās spējas un lēmumu pieņemšanu, kā arī refleksus un visu pārējo figņu, ko skolā, sporta stundās tev nekad neiemāca. Cenšos vienmēr lietot vārdus un rokas pret citiem nepacelt.. Lai cik smieklīgi tas tagad neizklausītos, man tiešām nepatīk darīt pāri cilvēkiem. Sports, protams, ir sports - Kad iekāp ringā vai uzkāp uz TaTami (Neliels paklājs, ko izmanto austrumu cīņās, kā ringu), tu zini to, ka Tavs pretinieks ir trenēts un viņš tevi ciena, tu zini, ka tu viņu cieni, tas viss ir PAVISAM savādāk. Tie kas ar kaut ko tādu nodarbojās, saprot par ko es te runāju.. Bet ielu cīņās, well, tas ir savādāk. Man tiešām nepatīk kauties uz ielas. Es nesaku, ka to neesmu darījis, visiem sava reize sanāk, protams, bet tas nemaina faktu, ka es no tā cenšos maksimāli izvairīties un man ļoti nepatīk.
Bez tā, es vēl guļu gultā, skatos seriālus, filmas, spēlēju video spēles un sapņoju par labāku nākotni sev un cilvēkiem, kas man apkārt!
Interesants notikums manā dzīvē, hmm.. *pieliekot roku pie zoda, palūkodamies savas istabas griestos un masējot bārdu*
Kāāroč.. Pagājušā vasarā biju ASV, kur arī mācījos lidot ar lidmašīnu. Jā, es biju ASV, tur esmu bijis vairākas reizes, beidziet uzdot jautājumus un džadžot… Forša diena, saule, silts, putniņi čivina un jaukas vēja brāzmas slīd gar tavām sasvīdušajām, no karstuma mitrajām padusēm.. Dzīvojos es pa Ohio štatu, un man ir draugs.. Tiešām labs draugs vārdā Bryan Brothers - varat atrast Facebook. Viņš pats ir pilots jau vairākus gadus, ūūūnn tā nu sanāca, ka viņš bija arī mans skolotājs.. Yes, i was his padawan and yes the force was with us the whole time, no worries. Tā bija viena no manām pēdējām pacelšanās reizēm Pagājšvasar. Aizbraucām uz bunkuru, izvilkām no tā lidmašīnu, veicām visas drošības pārbaudes, spārniem, astei, Flapiem, elektronikai un visai pārējai ar to lidmašīnu saistītai figņai.. Nu, iekāpām lidmašīnā, sazinājos ar torni, pacēlos, viss jauki, forši, zin kā.. 3 kilometru augstumā, no visu cilvēku bulšita, tikai Es, Braijens un mākoņi, kas lidoja mums nopakaļ.. Stunda jau pagājusi un esam kādas desmit minūtes no mērķa lidlauka uz, kura mēs parasti nolaidāmies. Diezgan foršs lidlauks un vieta, patiesībā. Mēs tur vienmēr nosēdāmies paēst un paskatīties uz citām lidmašīnām pirms pacelšanās atpakaļ.. Un tur tie pīrāgi.. Fāāāāk.. Tik garšīgi.. Kāroč, iedomājies - Ābolu pīrāgs, karsts, garšīgs, kūst mutē un blakus.. *drum roll* ..divas saldējuma bumbas pēc tavas izvēles.. Ahh.. Es gribu atgriezties, ticat man.. Braijens par mani, parasti smējās, un vienmēr, kad nolaidāmies, viņš izslēdza manas austiņas un rāciju, lai pateiktu *This is N9317E, requesting landing for Pie Boy N9317E on Runway 3*, ja jūs zinātu cik tas, patiesībā, bija apkaunojoši! Visas seksīgās oficiantes mani sāka saukt par Pie boy tikai tāpēc, ka Braijens mani tā visu laiku sauca un man ļoti garšoja tas sasodītais pīrāgs.. Pēc laika arī tornis sāka atpazīt mūsu lidmašīnu radarā un sāka saukt mūs par "Pie Boy N9317E". Labi, bet štrunts par tiem pīrāgiem... Nu, lidojām un viss jauki, nekas neliecinātu par kļūmēm vai kaut ko, kas apgrūtinātu nosēšanos.. Un te pēkšņi, blyat naxuj, labākā brīdi tas nevarēja notikt, atslēdzās elektronika. Basically, kas notika, es zaudēju altitude Metter, radaru, jebkādus saziņas līdzekļus ar torni un visus pārējos mērinstrumentus, kuri darbojās elektroniski.. Te nu sāka darboties mans Wannabe Top Noch, Top Gun, glamur, gucci, gangsta Pilot skillz, un es sāku krist panikā. Šķita, ka mēs faking avarēsim, bet braijens pārņēma visu vadību. Es sāku faking raudāt, jo šķita, ka tūlīt apstāsies arī dzinējs un mēs sāksim krist, bet fak, kā es gandrīz apdirsos no bailēm. Braijens pārņēma vadību un tur pat jau bija lidlauks.. Paveicās, ka mums bija rācijas, kas, protams, ir jābūt katrā lidmašīnā, ja kaut kas tāds notiek. Bet tā viss noritēja okay. Braijens nolaidās un es ar sirdspukstiem, kas pārsniedza gaismas ātrumu un slapjām biksēm devos ēst vislabāko pīrāgu pasaulē. Protams, lidmašīnai arī viss bija kārtībā, atradām vainu, samainījām drošinātājus un lidojām atpakaļ .
Bet par manu mīļāko projektu runājot. Ir jauki atgriezties šeit atpakaļ. Līdz, ko uzzināju, ka atpakaļ Roleplay pasaulē ir pārradies Lūkass, sapratu, ka nav div' run', un jānāk atpakaļ uz mājām - Roleplay, kur mēs visi augam, saraujamies, attīstamies un degradējamies vienlaicīgi. Esmu pārliecināts, ka šoreiz Lūkass šo projektu noturēs līdz galam. Es novēlu Lomuspēlei augt un attīstīties. Paldies, ka atkal liki atgriezties! Esmu ar Tevi, Lūkass! *brofist*
Peace...
 

"Same shit different day" pilnīgi tas pats kas visās citām melno repu dziesmās - narkotikas,  nauda, sievietes... 2/10 par ritmu.
 

Cienījamais Lomuspēle.lv Apmeklētāj!

No sākuma vēlos Jūs visus apsveikt ar 2019. gada sezonas atklāšanu!

Vēlos izteikt Lielu pateicību visai mūsu komandai par ieguldīto laiku, spēku un pacietību kā arī pašu svarīgāko - Ticību!
Ticību sev, saviem spēkiem, projektam Lomuspēle.lv un Man, projekta vadītājam! Šī diena ir klāt, bet ar to viss ir tikai sācies.
Es kā projekta vadītājs uzņemos pilnību atbildību par ikvienu pievilkto lietotāju, vēl nepabeigto darbu, nolaidību un neieklausīšanos manis paša noliktajos terminos. (25.10.2019)
Projekts tiek veidots uz īpaši sarezģītas un unikālas, globāla mēroga "roleplay" infrastruktūras un diemžēl manā vadībā esam paguvuši to sagatavot Jums - lietotājiem, bet ne pabeigt iecerēta līmenī un šodien apmeklētāji var noteikti norādīt uz vairums "nepagūto" sistēmas nepilnībām, drukas vai valodas kļūdām un protams pamatoti, jo Lomuspēle.lv projekts ar solījumiem nemētājas.
..tomēr..
Vai tiešam tas ir tas, kas sižeta lomu spēles serveri jeb kad ir padarījis patiesi kvalitatīvāku? Vai neskaitāmo spēlē iestrādāto sistēmu pilnveidošana ir jeb kad bijusi aizraujoša projekta pamatā? Kādēļ daudzi projekti pašos aizsākumos vēl aizvien ir uzskatāmi par viss vēsturiski labākajiem projektiem, kad sistēmas bija daudz primārākas, nekas netika nedz automatizēts, nedz parādīts priekšā - nemaz nerunājot patiesi padziļināti par LVRP sistēmu attīstību 10 gadu laikā.
Vai tomēr patiesi kvalitatīvu lomu spēles serveri nosaka tā apmeklētāju attieksmes pret spēles noteikumiem, prasmīgu, elpu aizraujošu pilsētas notikumu attēlošana, iemūžināšana, administrācijas uzvedība, attieksme un aktivitāte, lietotāju atbalstīšana un uzklausīšana, ideju realizēšana un kopējās latiņa pacelšana.
A.C
Lomuspēle.lv
Kluba Vadītājs
D.O.G

"Same shit different day" pilnīgi tas pats kas visās citām melno repu dziesmās - narkotikas,  nauda, sievietes... 2/10 par ritmu.
 

Kas vispār ir Discord?
Discord ir teksta, balss un video tērzēšanas programma, ko sākotnēji izveidoja datorspēļu spēlētājiem, lai tie varētu ar vienu otru sazināties, bet mūsdienās Discord izmanto ne tikai sākotnējā mērķauditorija. Pa lielam šī programma ir uzlabota skype, teamspeak3 programma, kurā iekļauts daudz dažādu funkciju. Varētu teikt ka šī šobrīd ir viena no modernākajām tērzēšanas aplikācijām.
Bet ne par to es gribu pastāstīt.
Es kā bijušais TeamSpeak3 lietotājs nesen esmu pārnācis uz Discord, es pats vēl tikai mācos kas un kā. Un es teikšu, ka nav nemaz tik viegli pāriet. Šajā programmā ir daudz vairāk funkciju kā TS3. Tāpēc es šodien izdomāju mazliet paložņāt pa iestatījumiem. Nu tīri ieskatam paskatīties kādas funkcijas ir pieejamas, ko es varu un nevaru modificēt. Un tad es pamanīju dažas Discord frāzes, kas man likās diezgan smieklīgas. Parasti jau iestatījumi tiek uztverti nopietni. Bet Discord šos iestatījumus ir sarakstījuši jaunā līmenī, kas mani pat ļoti pārsteidza. Discord ir pievienojis humoru, kas tik tiešām mani ieinteresēja pārskatīt visus iestatījumus.
Nu tad šeit ir pāris lietas, ko es pamanīju, kas man pat lika pasmaidīt vai pat iesmieties.
Discord veids, kā vizuāli attēlot statusus...
Discord ir labs puika...
HypeSquad...šitas ir labs, es reāli smējos.
Psst!...
Drošība?...
Baigie jokdari...
 

Kas vispār ir Discord?
Discord ir teksta, balss un video tērzēšanas programma, ko sākotnēji izveidoja datorspēļu spēlētājiem, lai tie varētu ar vienu otru sazināties, bet mūsdienās Discord izmanto ne tikai sākotnējā mērķauditorija. Pa lielam šī programma ir uzlabota skype, teamspeak3 programma, kurā iekļauts daudz dažādu funkciju. Varētu teikt ka šī šobrīd ir viena no modernākajām tērzēšanas aplikācijām.
Bet ne par to es gribu pastāstīt.
Es kā bijušais TeamSpeak3 lietotājs nesen esmu pārnācis uz Discord, es pats vēl tikai mācos kas un kā. Un es teikšu, ka nav nemaz tik viegli pāriet. Šajā programmā ir daudz vairāk funkciju kā TS3. Tāpēc es šodien izdomāju mazliet paložņāt pa iestatījumiem. Nu tīri ieskatam paskatīties kādas funkcijas ir pieejamas, ko es varu un nevaru modificēt. Un tad es pamanīju dažas Discord frāzes, kas man likās diezgan smieklīgas. Parasti jau iestatījumi tiek uztverti nopietni. Bet Discord šos iestatījumus ir sarakstījuši jaunā līmenī, kas mani pat ļoti pārsteidza. Discord ir pievienojis humoru, kas tik tiešām mani ieinteresēja pārskatīt visus iestatījumus.
Nu tad šeit ir pāris lietas, ko es pamanīju, kas man pat lika pasmaidīt vai pat iesmieties.
Discord veids, kā vizuāli attēlot statusus...
Discord ir labs puika...
HypeSquad...šitas ir labs, es reāli smējos.
Psst!...
Drošība?...
Baigie jokdari...
 

Prieks redzēt vēl kādu kas piestrādājis pie sasveicināšanās.
Un par datoriem es Tev pilnīgi piekritīšu, ejot uz tehnikumu par Datorsistēmu tehniķu domāju, ka pie datora spēlējot spēlītes daudz zinu par datoru, es smagi kļūdījos. Un protams veiksmi pabeigt!
 
 

Sākšu ar to ka biju pārsteigt ieraugot dažas labas sasveicināšanās, kas ir ļoti liels retums, jo daudziem ir "5 vārdu" sasveicināšanās. Tāpēc gribu izcelt @D.O.G, @Fushion, @richusxx, @Arturo kuriem ir tiešām labas sasveicināšanās.
Nu ko tad jau laižam par mani.
     Sauc mani Dans jau veselus 20 gadus. Vārds "Dans" man pašam liekas savāds, tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa cilvēku RL nemāk viņu saprast. Man bieži vien ir nācies vairākas reizes atkārtot, lai viņi iebrauktu kā mani sauc. Mana vārda piešķiršanas stāsts vispār ir interesants, dēļ mana tēva un vecmammas. Mans tēvs, cik man stāstīja esot izdomājis savādus vārdus, kuru dēļ, kā mamma un vecmamma uzskatīja, mani skolā varētu apcelt. Viens no tiek bija Dāgs. it kā normāls vārds, bet mana vecmamma uzskatīja, ka šis esot suņa vārds. Kā viņa to aprakstīja - "Iešu pa ielu un saukšu Dāg, Dāg un visi jau meklēs suni..." Tāpēc mamma man piešķīra vārdu Dans
     Kopš pašas bērnības, līdz 16 gadiem biju nodzīvojis Rīgā, citā pilsētā biju ja labi kādas 2 nedēļas vai pat mazāk. Man citās pilsētās īsti nebija tik daudz radinieku kurus es pazītu. Vecāki mani īsti arī nekur daudz neveda, alkohola dēļ...kas manā ģimenē ir neizņemama sastāvdaļa, diemžēl. Tas ir sagrāvis manu ģimeni smagi. Tēvs ar māti izšķīrās, kad man bija 3 gadi, tieši alkohola dēļ.      Tēvs jau 17 gadus dzīvo ārzemēs. Viņš 2 vai 3 reizes gadā atbrauc. Es ļoti labi atceros to sajūtu kad biju mazāks. Tēva atbraukšana bija labākā sajūta, biju starā. Ar tēvu nedēļu vai divas kopā tusēt, kaut vai viņam, ar viņa sievu, kuru viņš apprecēja pāris gadus atpakaļ, bija interesanti, pirmo reiz tik daudz radinieku vienvietus. Normāli arī pielējos...ar tēva veco draugu, kurš ir alkoholiķis ar pieredzi. Bet turpinot par tēmu. Ir forši pabūt ar tēvu, kaut vai tās pāris dienas gadā. Bet...aizbraukšana bija lielākās sāpes un bēdas vairāku dienu garumā. Atceros to, neatceros tik cik gados sāku pierast.  Bet es jau atkal novirzos no temata. 16 gados iestājos Tehnikumā Ogrē, par datorsistēmu tehniķi, jeb kā mēs savā kursā sakām datorkrēslu tehniķi. Man ar kursa biedriem paveicies, visi ir jautrie, nav nekādi blatotāji.  Šogad pabeidzu Ogres tehnikumu ar 8 ballēm kvalifikācijas eksāmenā. Nebiju nemaz uz tik labiem rezultātiem cerējis, kaut arī man īsti nepaveicās ar kartītēm, jo tiku pie tām grūtākajām, bet kaut kā jau izcīnīju. 
   Tagad esmu iestājies RTU par aparātu un mašīnu būvniecību, kas ir pavisam cits virziens, bet tā nu iznāca, ka Rīgas tehniskā koledža mani mazliet pievīla un kopā ar draugu nolēmu uz RTU doties. Pagaidām nesūdzos, ja nu vienīgi matemātika 3 stundas no vietas ir mazliet par traku.
Pagaidām strādāju pagaidu darbā DPD noliktavā, visdrīzākais līdz nolikšu tiesības, man vēl pašas beigas palikušas. Neteiktu ka man patīk darbs noliktavā, visu dienu uz kājām, jācilā kastes un jāvadā ar rokliftu, bet nu diemžēl neko citu neatradu pagaidām. Strādājot DPD man nav tā ka man besī pirmdienas, bet tagad man besī piektdienas, jo piekdienās ir tik daudz darba, tur nojūgties piektdienā var.
   Nu vot. Rīgā dzīvoju pie patēva, kur iepriekš pirms pārvākšanās uz Ogri nodzīvoju no 3 gadu vecuma. Es teikšu ka pie patēva, manā gadījumā, dzīvot bija murgs. It īpaši pēc mazās māsas piedzimšanas, kas bija viņa meita.  Vienmēr viņai taisnība, viņa vienmēr laba. Bija traki. Un godīgi sakot pat tagad nav labāk. Kad viņam nav garīgā viņš visiem brauc augumā par pilnīgi stulbām lietām. Es ar bračku vienmēr esam labie, kad no mums kaut ko vajag. Kad malka jāzāģē, oj labie puišeļi, bet kad nē, tad nu man jūs nevajag, tikai uz mana rēķina dzīvojat un tādas muļķības.
     Ko vēl? Par hobijiem. Viens no mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Basketbolu es mazliet esmu trenējies pie profesionāla trenera, kad biju mazs, laikam  kad man bija 8 gadi. Kādu pusotru gadu trenējos, bet aizgāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es ļoti daudz slimoju. Man bija vāja imūnsistēma. Bija, apmēram tā, aizeju nedēļu, kad āra ir vēsāks, rudenī un ziemā it īpaši, un tad ejot sasvīdis mājās, saslimu uz nedēļu. Otrkārt, gandrīz visi bija krievi. Nepadomājiet ka man ir kaut kas pret krieviem, bet es tajos gados pilnīgi nevienu vārdu nesapratu krievu valodā, nemācēju neko arī pateikt. Basketbols ir komandas spēle un kāda komanda, ja es pat nesaprotu ko viņi saka? Tāpēc sapratu, ka nav jēgas iet, jo nekas tur nesanāks. Treneris protams teica, ka man ir potenciāls, auguma dēļ. esmu diezgan garš, bet nu nē. Nebija jēgas. 
     Tad ir vēl volejbols. Tajā es sāku iet kādus 2 gadus pēc basketbola pamešanas. Ar klasesbiedriem sāku iet skolas volejbola treniņos pie sporta skolotāja. Kaut gan viņš bija diezgan resns, viņš volejbolu spēlēja labi. Neskatoties uz svaru viņš mierīgi varēja gan ieservēt, gan iegremdēt, kā arī līdaciņa ielekt. Stingrs bija. Tik pamēģini bumbu ar kāju uzspert, pa ausīm varēja nopietni dabūt. Un tā arī sāku trenēties volejbolā. Ar klasesbiedriem kopā gāju, kādas 2 vai 3 reizes nedēļā, vairs jau neatceros. Tad kad es uz Ogrei pārvācos, pievienojoties skolai, bija tik daudz izvēles: volejbols,futbols,basketbols un citi sporta veidi. Bet beigās izrādījās, ka ir tikai volejbols. Nu labi, es aizgāju uz pāris volejbola treniņiem , bet savas veselības dēļ, jo man ir zobu breketes, pametu. Treneris tur bija kaut kāds trakais. Godīgi sakot bija bail ar viņu spēlēt. Kad viņš spēlē, viņš nesaprata, ka spēlēs ar ne pārāk pieredzējušiem spēlētājiem, jo viņš močīja, no visa spēka. Bija arī reize, kad bumbu no visa spēka uzsita pret grieztiem, gandrīz nonesa lampas metāla resti, kas sporta  zālē, parasti ir, lai neizsit lampas. Tā kā tagad volejbols un basketbols ir tikai kā hobiji, spēlēju pārsvarā tikai brīvajā laikā.
     Ir viens stāsts ko es vēlos pastāstīt. Vienu no manām traumām. Kuru es ieguvu Jūrmalā, Līvu akvaparkā.  Bija atbraucis tētis no ārzemēm. Tās bija vasarā, augusta sākumā. Baigi forši aizbraucām uz akvaparku. Tur par brīnumu mums nebija tie čaļi, kas parasti stāv pie trumā. Nu ko pabraukājām pa trubām un tad māsa pierunāja braukt , tajā kur 3 var braukt kopā. Neatceros nosaukumu. Nu es kā smagākais un lielākais nosēdos priekšā, brats vidū un pusmāsa aizmugurē.  Nu sākums jautrs, braucam, vooo vooo, un tad beigās tāds diezgan stāvs kritums un tad uzreiz taisne. Lejā bija sakrājies ūdens, un pie pašas apakšas priekšu uzmeta gaisā, respektīvi manas kājas un es atsitu kreiso kāju pret trubas augšu. Nu ko, izkāpju ārā, skatos bāc, pirksts kaut kā šķības, tas bija tas kurš blakus lielajam pirkstam.  It kā sākumā nesāpēja. Nu ko es nodomāju pofig, moš tā tas pirksts bija, bet iepriekš nebiju ievērojis, tad vēl pa maximas zilo trubu nobraucu. Tad sāku just, ka sāp. Aizgājām pie akvaparka mediķes, it kā teica ka nekas neesot, uzpūta man kaut kādu sūdu un viss, palaida. Protams tad sāka nopietni sāpēt, tur tik pa to apli braukājos, burbuļvanna pasēdēju un viss. Ejot prom, es nevarēju pat botu kājās uzvilkt.  Nu ko aizbraucām uz jūrmalas slimnīcu. Pateica, ka esot lauzts, uzlika ģipsi un viss aizsūtīja prom. Neko nepateica, nepaskaidroja. Jūrmalas slimnīcā labākie ārsti #Nr1, nekad tur vairs nebraukšu. Nu ko mājās nosēdēju 2 nedēļas, kā teica un tad Rīgā pie ķirurģes pierakstījos. Aizeju, viņa noņem ģipsi un saka: "Nu te nekas nav sadzijis, kāja uzpampusi un viss." Tad tikai man pateica, ka kāja ir jātur gaisā, nu uz kāda krēsla vai paaugstinājuma. Nu tad es vēl kādu nedēļu vai pus otru, neatceros, nosēdēju ar ģipsi. Nu ko lai saka. Labas vasaras beigas.
     Par mūziku un filmām neko nestāstīšu, mūziku klausos pārsvarā Spotify visu pēc kārtas, filmas skatos tikai Sci-Fi un Komēdijas. 
Tā sakot nekā interesanta ko stāstīt nav.
     Nu vot, kaut ko par mani zināt, tagad tas kas jums laikam interesē vairāk, mana gaming dzīve. #Dators4life
Dators man nav nekāds jaudīgais, parast ikdienas portatīvais datoriņš ar i3 procesoru, otrās paaudzes, diemžēl ar integrēto videokarti, bet pāris spēlītes paspēlēt jau var. Ļoti draudzīgs apkopei un remontam, jo atskrūvejot 3 skrūves es varu nomainīt visas galvenās komponentes, smuki iztīrīt visu. Tā sakot Lenovo e530c ir ļoti uzticams dators. Ko tik nav pārcitis, pat nokritis pāris reizes, bet iet kā pulkstenis.     
MTA es neatceros, kad es sāku spēlēt. Iespējams ceturtais vai piektais gads jau iet. Mazliet biju paņēmis pauzi, bet tagad domāju mazliet paerpot, jo League Of Legends mazliet sāk apnikt.  Sāku es ar SAMP. Tur es viennozīmīgi RP neiemācījos. Viss ko tur iemācījos bija daļēji IC un OOC. Man teica tā: "Ja tev raksta caur parasto t čatu (IC) tad atbildi caur to, ja caur OOC /b tad arī atbildi tā, jo tā esot mixošana" Nu vot, tad laika klasesbiedrs pateica par MTA un sāku ar viņu mta spēlēt. Es varu melot, bet ja es pareizi atceros es RP iemācījos no spēlētājiem uz ielas. Es nedarīju muļķības, nesitu nevienu, no DM no CarDM, tāpēc netiku ajail un arī uz GM apmācībām. Pašmācības ceļā iemācījos RP, kā arī terminus.  Pirmā F3 kur tiku bija LSAK. LSAK man likās vieglākā frakcija, kur tikai jāmāk pacelt un nolaist TowTruck viņča ar RP. Nu pa mazam iemācījos izmantot RP un kad apnika LSAK pārgāju uz LSPD. LSPD vienmēr bijusi mīļākā frakcija. Gandrīz visos serveros, kur esmu nopietni spēlējis es esmu LSPD bijis. Man LSPD vienkārši liekas Frakcija, kur gandrīz visu laiku ir ko darīt, ir interesanti.Protams esmu pamēģinājis arī nelegālo pusi, ar tiešām labu frakcijas vadītāju un tur notika procesi, bet mani tas kaut kā nepiesaistīja, jo laikam jau esmu labais puika.
Nu kaut kā apmēram tā. 
Paldies, ja izlasīsi, cerams nebija garlaicīgi.
 

Heisaa, hopsaa - sasveicināšanās šobrīd ir Topā. Sveiciens visiem, kas mani zin un protams visiem tiem, kas nezin. Ilgi domāju, kad lai piesēžos un uzrakstu sasveicināšanos. Tad nu šis brīdis ir pienācis, Uzliec fona dziesmu, un izbaudi lasīšanu ? 

 
/monthly_2019_10/image.png.d73052c718e878fe9f21a8c4aa836799.png
 
Mans vārds ir Artūrs, esmu 18 gadus vecs puisis no Rīgas Ziemeļu rajona. Draugi un paziņas apgalvo, ka esmu ļoti apķērīgs un smieklīgs cilvēks. Hah, nenoliegšu, katrā no mums dzīvo tas smieklīgais čalis ar sarkano degunu. Vienam tas ir izteiktāk, citam nedaudz mazāk, bet tomēr ir. Ikdienā pieturos pie HipHop’a mūzikas žanra, izbaudu tā būtību un sniegtos vēstījumus.

Šobrīd mācos tehnikumā, 3.kursā par Programmēšanas tehniķi. Jāuzdrošinās gan teikt, ka nemaz viegls pasākums tas nav. Daudziem šķiet, hah, kas gan tur tik grūts var būt, ikdienā taču lietojam datoru, visu jau protam. Tā nebūt nav, varu teikt, ka ne visi var būt veiksmīgi šajā jomā. Viens no iemesliem, kādēļ mani aizrauj šī profesija ir daudzie šķēršļi, kurus nākas pārvarēt lai iegūtu sev vēlamo rezultātu. Interesantākais ir tas, ka ne vienmēr šie šķēršļi ir saistīti ar zināšanu trūkumu. Viens no biežajiem pārbaudījumiem ir spēja domāt ārpus četrām sienām, paskatīties uz uzdevumiem no cita skatu punkta, un atrast vieglākos risinājumus.
 
Kāds ir mans mērķis šeit? Sāksim ar to, ka RolePlay spēlēju jau gadus septiņus, un manuprāt šis pavadītais laiks lomu spēlē ir iemācījis man diezgan daudz lietas. Šī spēle palīdz attīstīt domāšanu, nostiprināt savas komunikācijas spējas, atveidot reālas dzīves situācijas un meklēt risinājumus no tām. Manā skatījumā, dod visu kas jaunietim nepieciešams, ja protams spēj to novērtēt un uzņemt. Tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ esmu šeit. Vēlos lai citi izjūt šajā spēlē visu to pašu, ko izjutu es. Lomuspēlē esmu no pašiem pirmssākumiem, kad radās ideja par šādu projektu. Cauri kalniem un lejām esam gājuši, un beidzot varam teikt, mums tas izdevās!

Lai neliktos tā, ka brīvajā laikā sēžu tikai pie datora, pastāstīšu nedaudz par saviem hobijiem :D. Īstenībā esmu nelabojams dzīves baudītājs, mēģinu uz visu skatīties ar pozitīvu nostāju, un citiem arī iesaku tā darīt. Es zinu, ka no katras situācijas ir vismaz divas izejas, tāpēc par to galvu nelaužu. Brīvajā laikā cenšos izlauzties no ikdienas rutīnas, dodoties pavadīt laiku ar draugiem un sev tuviem cilvēkiem. Kā divus no hobijiem varu minēt ArmWrestlingu un riteņbraukšanu. Profesionālā līmenī attīstīt kādu no šiem hobijiem gan nav manos plānos (vismaz šobrīd), bet noteikti varu teikt - “ITišņiks” bez sportiskām aktivitātēm ir nelaimīgs.

 
Huuh, tas lielos vilcienos būtu viss šobrīd, paldies, ka veltīji laiku un izlasīji.
Sezona nav aiz kalniem, sasparojamies, izdomājam plānus un let’s move that sh*t forward InGame

 
 

Sākšu ar to ka biju pārsteigt ieraugot dažas labas sasveicināšanās, kas ir ļoti liels retums, jo daudziem ir "5 vārdu" sasveicināšanās. Tāpēc gribu izcelt @D.O.G, @Fushion, @richusxx, @Arturo kuriem ir tiešām labas sasveicināšanās.
Nu ko tad jau laižam par mani.
     Sauc mani Dans jau veselus 20 gadus. Vārds "Dans" man pašam liekas savāds, tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa cilvēku RL nemāk viņu saprast. Man bieži vien ir nācies vairākas reizes atkārtot, lai viņi iebrauktu kā mani sauc. Mana vārda piešķiršanas stāsts vispār ir interesants, dēļ mana tēva un vecmammas. Mans tēvs, cik man stāstīja esot izdomājis savādus vārdus, kuru dēļ, kā mamma un vecmamma uzskatīja, mani skolā varētu apcelt. Viens no tiek bija Dāgs. it kā normāls vārds, bet mana vecmamma uzskatīja, ka šis esot suņa vārds. Kā viņa to aprakstīja - "Iešu pa ielu un saukšu Dāg, Dāg un visi jau meklēs suni..." Tāpēc mamma man piešķīra vārdu Dans
     Kopš pašas bērnības, līdz 16 gadiem biju nodzīvojis Rīgā, citā pilsētā biju ja labi kādas 2 nedēļas vai pat mazāk. Man citās pilsētās īsti nebija tik daudz radinieku kurus es pazītu. Vecāki mani īsti arī nekur daudz neveda, alkohola dēļ...kas manā ģimenē ir neizņemama sastāvdaļa, diemžēl. Tas ir sagrāvis manu ģimeni smagi. Tēvs ar māti izšķīrās, kad man bija 3 gadi, tieši alkohola dēļ.      Tēvs jau 17 gadus dzīvo ārzemēs. Viņš 2 vai 3 reizes gadā atbrauc. Es ļoti labi atceros to sajūtu kad biju mazāks. Tēva atbraukšana bija labākā sajūta, biju starā. Ar tēvu nedēļu vai divas kopā tusēt, kaut vai viņam, ar viņa sievu, kuru viņš apprecēja pāris gadus atpakaļ, bija interesanti, pirmo reiz tik daudz radinieku vienvietus. Normāli arī pielējos...ar tēva veco draugu, kurš ir alkoholiķis ar pieredzi. Bet turpinot par tēmu. Ir forši pabūt ar tēvu, kaut vai tās pāris dienas gadā. Bet...aizbraukšana bija lielākās sāpes un bēdas vairāku dienu garumā. Atceros to, neatceros tik cik gados sāku pierast.  Bet es jau atkal novirzos no temata. 16 gados iestājos Tehnikumā Ogrē, par datorsistēmu tehniķi, jeb kā mēs savā kursā sakām datorkrēslu tehniķi. Man ar kursa biedriem paveicies, visi ir jautrie, nav nekādi blatotāji.  Šogad pabeidzu Ogres tehnikumu ar 8 ballēm kvalifikācijas eksāmenā. Nebiju nemaz uz tik labiem rezultātiem cerējis, kaut arī man īsti nepaveicās ar kartītēm, jo tiku pie tām grūtākajām, bet kaut kā jau izcīnīju. 
   Tagad esmu iestājies RTU par aparātu un mašīnu būvniecību, kas ir pavisam cits virziens, bet tā nu iznāca, ka Rīgas tehniskā koledža mani mazliet pievīla un kopā ar draugu nolēmu uz RTU doties. Pagaidām nesūdzos, ja nu vienīgi matemātika 3 stundas no vietas ir mazliet par traku.
Pagaidām strādāju pagaidu darbā DPD noliktavā, visdrīzākais līdz nolikšu tiesības, man vēl pašas beigas palikušas. Neteiktu ka man patīk darbs noliktavā, visu dienu uz kājām, jācilā kastes un jāvadā ar rokliftu, bet nu diemžēl neko citu neatradu pagaidām. Strādājot DPD man nav tā ka man besī pirmdienas, bet tagad man besī piektdienas, jo piekdienās ir tik daudz darba, tur nojūgties piektdienā var.
   Nu vot. Rīgā dzīvoju pie patēva, kur iepriekš pirms pārvākšanās uz Ogri nodzīvoju no 3 gadu vecuma. Es teikšu ka pie patēva, manā gadījumā, dzīvot bija murgs. It īpaši pēc mazās māsas piedzimšanas, kas bija viņa meita.  Vienmēr viņai taisnība, viņa vienmēr laba. Bija traki. Un godīgi sakot pat tagad nav labāk. Kad viņam nav garīgā viņš visiem brauc augumā par pilnīgi stulbām lietām. Es ar bračku vienmēr esam labie, kad no mums kaut ko vajag. Kad malka jāzāģē, oj labie puišeļi, bet kad nē, tad nu man jūs nevajag, tikai uz mana rēķina dzīvojat un tādas muļķības.
     Ko vēl? Par hobijiem. Viens no mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Basketbolu es mazliet esmu trenējies pie profesionāla trenera, kad biju mazs, laikam  kad man bija 8 gadi. Kādu pusotru gadu trenējos, bet aizgāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es ļoti daudz slimoju. Man bija vāja imūnsistēma. Bija, apmēram tā, aizeju nedēļu, kad āra ir vēsāks, rudenī un ziemā it īpaši, un tad ejot sasvīdis mājās, saslimu uz nedēļu. Otrkārt, gandrīz visi bija krievi. Nepadomājiet ka man ir kaut kas pret krieviem, bet es tajos gados pilnīgi nevienu vārdu nesapratu krievu valodā, nemācēju neko arī pateikt. Basketbols ir komandas spēle un kāda komanda, ja es pat nesaprotu ko viņi saka? Tāpēc sapratu, ka nav jēgas iet, jo nekas tur nesanāks. Treneris protams teica, ka man ir potenciāls, auguma dēļ. esmu diezgan garš, bet nu nē. Nebija jēgas. 
     Tad ir vēl volejbols. Tajā es sāku iet kādus 2 gadus pēc basketbola pamešanas. Ar klasesbiedriem sāku iet skolas volejbola treniņos pie sporta skolotāja. Kaut gan viņš bija diezgan resns, viņš volejbolu spēlēja labi. Neskatoties uz svaru viņš mierīgi varēja gan ieservēt, gan iegremdēt, kā arī līdaciņa ielekt. Stingrs bija. Tik pamēģini bumbu ar kāju uzspert, pa ausīm varēja nopietni dabūt. Un tā arī sāku trenēties volejbolā. Ar klasesbiedriem kopā gāju, kādas 2 vai 3 reizes nedēļā, vairs jau neatceros. Tad kad es uz Ogrei pārvācos, pievienojoties skolai, bija tik daudz izvēles: volejbols,futbols,basketbols un citi sporta veidi. Bet beigās izrādījās, ka ir tikai volejbols. Nu labi, es aizgāju uz pāris volejbola treniņiem , bet savas veselības dēļ, jo man ir zobu breketes, pametu. Treneris tur bija kaut kāds trakais. Godīgi sakot bija bail ar viņu spēlēt. Kad viņš spēlē, viņš nesaprata, ka spēlēs ar ne pārāk pieredzējušiem spēlētājiem, jo viņš močīja, no visa spēka. Bija arī reize, kad bumbu no visa spēka uzsita pret grieztiem, gandrīz nonesa lampas metāla resti, kas sporta  zālē, parasti ir, lai neizsit lampas. Tā kā tagad volejbols un basketbols ir tikai kā hobiji, spēlēju pārsvarā tikai brīvajā laikā.
     Ir viens stāsts ko es vēlos pastāstīt. Vienu no manām traumām. Kuru es ieguvu Jūrmalā, Līvu akvaparkā.  Bija atbraucis tētis no ārzemēm. Tās bija vasarā, augusta sākumā. Baigi forši aizbraucām uz akvaparku. Tur par brīnumu mums nebija tie čaļi, kas parasti stāv pie trumā. Nu ko pabraukājām pa trubām un tad māsa pierunāja braukt , tajā kur 3 var braukt kopā. Neatceros nosaukumu. Nu es kā smagākais un lielākais nosēdos priekšā, brats vidū un pusmāsa aizmugurē.  Nu sākums jautrs, braucam, vooo vooo, un tad beigās tāds diezgan stāvs kritums un tad uzreiz taisne. Lejā bija sakrājies ūdens, un pie pašas apakšas priekšu uzmeta gaisā, respektīvi manas kājas un es atsitu kreiso kāju pret trubas augšu. Nu ko, izkāpju ārā, skatos bāc, pirksts kaut kā šķības, tas bija tas kurš blakus lielajam pirkstam.  It kā sākumā nesāpēja. Nu ko es nodomāju pofig, moš tā tas pirksts bija, bet iepriekš nebiju ievērojis, tad vēl pa maximas zilo trubu nobraucu. Tad sāku just, ka sāp. Aizgājām pie akvaparka mediķes, it kā teica ka nekas neesot, uzpūta man kaut kādu sūdu un viss, palaida. Protams tad sāka nopietni sāpēt, tur tik pa to apli braukājos, burbuļvanna pasēdēju un viss. Ejot prom, es nevarēju pat botu kājās uzvilkt.  Nu ko aizbraucām uz jūrmalas slimnīcu. Pateica, ka esot lauzts, uzlika ģipsi un viss aizsūtīja prom. Neko nepateica, nepaskaidroja. Jūrmalas slimnīcā labākie ārsti #Nr1, nekad tur vairs nebraukšu. Nu ko mājās nosēdēju 2 nedēļas, kā teica un tad Rīgā pie ķirurģes pierakstījos. Aizeju, viņa noņem ģipsi un saka: "Nu te nekas nav sadzijis, kāja uzpampusi un viss." Tad tikai man pateica, ka kāja ir jātur gaisā, nu uz kāda krēsla vai paaugstinājuma. Nu tad es vēl kādu nedēļu vai pus otru, neatceros, nosēdēju ar ģipsi. Nu ko lai saka. Labas vasaras beigas.
     Par mūziku un filmām neko nestāstīšu, mūziku klausos pārsvarā Spotify visu pēc kārtas, filmas skatos tikai Sci-Fi un Komēdijas. 
Tā sakot nekā interesanta ko stāstīt nav.
     Nu vot, kaut ko par mani zināt, tagad tas kas jums laikam interesē vairāk, mana gaming dzīve. #Dators4life
Dators man nav nekāds jaudīgais, parast ikdienas portatīvais datoriņš ar i3 procesoru, otrās paaudzes, diemžēl ar integrēto videokarti, bet pāris spēlītes paspēlēt jau var. Ļoti draudzīgs apkopei un remontam, jo atskrūvejot 3 skrūves es varu nomainīt visas galvenās komponentes, smuki iztīrīt visu. Tā sakot Lenovo e530c ir ļoti uzticams dators. Ko tik nav pārcitis, pat nokritis pāris reizes, bet iet kā pulkstenis.     
MTA es neatceros, kad es sāku spēlēt. Iespējams ceturtais vai piektais gads jau iet. Mazliet biju paņēmis pauzi, bet tagad domāju mazliet paerpot, jo League Of Legends mazliet sāk apnikt.  Sāku es ar SAMP. Tur es viennozīmīgi RP neiemācījos. Viss ko tur iemācījos bija daļēji IC un OOC. Man teica tā: "Ja tev raksta caur parasto t čatu (IC) tad atbildi caur to, ja caur OOC /b tad arī atbildi tā, jo tā esot mixošana" Nu vot, tad laika klasesbiedrs pateica par MTA un sāku ar viņu mta spēlēt. Es varu melot, bet ja es pareizi atceros es RP iemācījos no spēlētājiem uz ielas. Es nedarīju muļķības, nesitu nevienu, no DM no CarDM, tāpēc netiku ajail un arī uz GM apmācībām. Pašmācības ceļā iemācījos RP, kā arī terminus.  Pirmā F3 kur tiku bija LSAK. LSAK man likās vieglākā frakcija, kur tikai jāmāk pacelt un nolaist TowTruck viņča ar RP. Nu pa mazam iemācījos izmantot RP un kad apnika LSAK pārgāju uz LSPD. LSPD vienmēr bijusi mīļākā frakcija. Gandrīz visos serveros, kur esmu nopietni spēlējis es esmu LSPD bijis. Man LSPD vienkārši liekas Frakcija, kur gandrīz visu laiku ir ko darīt, ir interesanti.Protams esmu pamēģinājis arī nelegālo pusi, ar tiešām labu frakcijas vadītāju un tur notika procesi, bet mani tas kaut kā nepiesaistīja, jo laikam jau esmu labais puika.
Nu kaut kā apmēram tā. 
Paldies, ja izlasīsi, cerams nebija garlaicīgi.
 

Sākšu ar to ka biju pārsteigt ieraugot dažas labas sasveicināšanās, kas ir ļoti liels retums, jo daudziem ir "5 vārdu" sasveicināšanās. Tāpēc gribu izcelt @D.O.G, @Fushion, @richusxx, @Arturo kuriem ir tiešām labas sasveicināšanās.
Nu ko tad jau laižam par mani.
     Sauc mani Dans jau veselus 20 gadus. Vārds "Dans" man pašam liekas savāds, tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa cilvēku RL nemāk viņu saprast. Man bieži vien ir nācies vairākas reizes atkārtot, lai viņi iebrauktu kā mani sauc. Mana vārda piešķiršanas stāsts vispār ir interesants, dēļ mana tēva un vecmammas. Mans tēvs, cik man stāstīja esot izdomājis savādus vārdus, kuru dēļ, kā mamma un vecmamma uzskatīja, mani skolā varētu apcelt. Viens no tiek bija Dāgs. it kā normāls vārds, bet mana vecmamma uzskatīja, ka šis esot suņa vārds. Kā viņa to aprakstīja - "Iešu pa ielu un saukšu Dāg, Dāg un visi jau meklēs suni..." Tāpēc mamma man piešķīra vārdu Dans
     Kopš pašas bērnības, līdz 16 gadiem biju nodzīvojis Rīgā, citā pilsētā biju ja labi kādas 2 nedēļas vai pat mazāk. Man citās pilsētās īsti nebija tik daudz radinieku kurus es pazītu. Vecāki mani īsti arī nekur daudz neveda, alkohola dēļ...kas manā ģimenē ir neizņemama sastāvdaļa, diemžēl. Tas ir sagrāvis manu ģimeni smagi. Tēvs ar māti izšķīrās, kad man bija 3 gadi, tieši alkohola dēļ.      Tēvs jau 17 gadus dzīvo ārzemēs. Viņš 2 vai 3 reizes gadā atbrauc. Es ļoti labi atceros to sajūtu kad biju mazāks. Tēva atbraukšana bija labākā sajūta, biju starā. Ar tēvu nedēļu vai divas kopā tusēt, kaut vai viņam, ar viņa sievu, kuru viņš apprecēja pāris gadus atpakaļ, bija interesanti, pirmo reiz tik daudz radinieku vienvietus. Normāli arī pielējos...ar tēva veco draugu, kurš ir alkoholiķis ar pieredzi. Bet turpinot par tēmu. Ir forši pabūt ar tēvu, kaut vai tās pāris dienas gadā. Bet...aizbraukšana bija lielākās sāpes un bēdas vairāku dienu garumā. Atceros to, neatceros tik cik gados sāku pierast.  Bet es jau atkal novirzos no temata. 16 gados iestājos Tehnikumā Ogrē, par datorsistēmu tehniķi, jeb kā mēs savā kursā sakām datorkrēslu tehniķi. Man ar kursa biedriem paveicies, visi ir jautrie, nav nekādi blatotāji.  Šogad pabeidzu Ogres tehnikumu ar 8 ballēm kvalifikācijas eksāmenā. Nebiju nemaz uz tik labiem rezultātiem cerējis, kaut arī man īsti nepaveicās ar kartītēm, jo tiku pie tām grūtākajām, bet kaut kā jau izcīnīju. 
   Tagad esmu iestājies RTU par aparātu un mašīnu būvniecību, kas ir pavisam cits virziens, bet tā nu iznāca, ka Rīgas tehniskā koledža mani mazliet pievīla un kopā ar draugu nolēmu uz RTU doties. Pagaidām nesūdzos, ja nu vienīgi matemātika 3 stundas no vietas ir mazliet par traku.
Pagaidām strādāju pagaidu darbā DPD noliktavā, visdrīzākais līdz nolikšu tiesības, man vēl pašas beigas palikušas. Neteiktu ka man patīk darbs noliktavā, visu dienu uz kājām, jācilā kastes un jāvadā ar rokliftu, bet nu diemžēl neko citu neatradu pagaidām. Strādājot DPD man nav tā ka man besī pirmdienas, bet tagad man besī piektdienas, jo piekdienās ir tik daudz darba, tur nojūgties piektdienā var.
   Nu vot. Rīgā dzīvoju pie patēva, kur iepriekš pirms pārvākšanās uz Ogri nodzīvoju no 3 gadu vecuma. Es teikšu ka pie patēva, manā gadījumā, dzīvot bija murgs. It īpaši pēc mazās māsas piedzimšanas, kas bija viņa meita.  Vienmēr viņai taisnība, viņa vienmēr laba. Bija traki. Un godīgi sakot pat tagad nav labāk. Kad viņam nav garīgā viņš visiem brauc augumā par pilnīgi stulbām lietām. Es ar bračku vienmēr esam labie, kad no mums kaut ko vajag. Kad malka jāzāģē, oj labie puišeļi, bet kad nē, tad nu man jūs nevajag, tikai uz mana rēķina dzīvojat un tādas muļķības.
     Ko vēl? Par hobijiem. Viens no mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Basketbolu es mazliet esmu trenējies pie profesionāla trenera, kad biju mazs, laikam  kad man bija 8 gadi. Kādu pusotru gadu trenējos, bet aizgāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es ļoti daudz slimoju. Man bija vāja imūnsistēma. Bija, apmēram tā, aizeju nedēļu, kad āra ir vēsāks, rudenī un ziemā it īpaši, un tad ejot sasvīdis mājās, saslimu uz nedēļu. Otrkārt, gandrīz visi bija krievi. Nepadomājiet ka man ir kaut kas pret krieviem, bet es tajos gados pilnīgi nevienu vārdu nesapratu krievu valodā, nemācēju neko arī pateikt. Basketbols ir komandas spēle un kāda komanda, ja es pat nesaprotu ko viņi saka? Tāpēc sapratu, ka nav jēgas iet, jo nekas tur nesanāks. Treneris protams teica, ka man ir potenciāls, auguma dēļ. esmu diezgan garš, bet nu nē. Nebija jēgas. 
     Tad ir vēl volejbols. Tajā es sāku iet kādus 2 gadus pēc basketbola pamešanas. Ar klasesbiedriem sāku iet skolas volejbola treniņos pie sporta skolotāja. Kaut gan viņš bija diezgan resns, viņš volejbolu spēlēja labi. Neskatoties uz svaru viņš mierīgi varēja gan ieservēt, gan iegremdēt, kā arī līdaciņa ielekt. Stingrs bija. Tik pamēģini bumbu ar kāju uzspert, pa ausīm varēja nopietni dabūt. Un tā arī sāku trenēties volejbolā. Ar klasesbiedriem kopā gāju, kādas 2 vai 3 reizes nedēļā, vairs jau neatceros. Tad kad es uz Ogrei pārvācos, pievienojoties skolai, bija tik daudz izvēles: volejbols,futbols,basketbols un citi sporta veidi. Bet beigās izrādījās, ka ir tikai volejbols. Nu labi, es aizgāju uz pāris volejbola treniņiem , bet savas veselības dēļ, jo man ir zobu breketes, pametu. Treneris tur bija kaut kāds trakais. Godīgi sakot bija bail ar viņu spēlēt. Kad viņš spēlē, viņš nesaprata, ka spēlēs ar ne pārāk pieredzējušiem spēlētājiem, jo viņš močīja, no visa spēka. Bija arī reize, kad bumbu no visa spēka uzsita pret grieztiem, gandrīz nonesa lampas metāla resti, kas sporta  zālē, parasti ir, lai neizsit lampas. Tā kā tagad volejbols un basketbols ir tikai kā hobiji, spēlēju pārsvarā tikai brīvajā laikā.
     Ir viens stāsts ko es vēlos pastāstīt. Vienu no manām traumām. Kuru es ieguvu Jūrmalā, Līvu akvaparkā.  Bija atbraucis tētis no ārzemēm. Tās bija vasarā, augusta sākumā. Baigi forši aizbraucām uz akvaparku. Tur par brīnumu mums nebija tie čaļi, kas parasti stāv pie trumā. Nu ko pabraukājām pa trubām un tad māsa pierunāja braukt , tajā kur 3 var braukt kopā. Neatceros nosaukumu. Nu es kā smagākais un lielākais nosēdos priekšā, brats vidū un pusmāsa aizmugurē.  Nu sākums jautrs, braucam, vooo vooo, un tad beigās tāds diezgan stāvs kritums un tad uzreiz taisne. Lejā bija sakrājies ūdens, un pie pašas apakšas priekšu uzmeta gaisā, respektīvi manas kājas un es atsitu kreiso kāju pret trubas augšu. Nu ko, izkāpju ārā, skatos bāc, pirksts kaut kā šķības, tas bija tas kurš blakus lielajam pirkstam.  It kā sākumā nesāpēja. Nu ko es nodomāju pofig, moš tā tas pirksts bija, bet iepriekš nebiju ievērojis, tad vēl pa maximas zilo trubu nobraucu. Tad sāku just, ka sāp. Aizgājām pie akvaparka mediķes, it kā teica ka nekas neesot, uzpūta man kaut kādu sūdu un viss, palaida. Protams tad sāka nopietni sāpēt, tur tik pa to apli braukājos, burbuļvanna pasēdēju un viss. Ejot prom, es nevarēju pat botu kājās uzvilkt.  Nu ko aizbraucām uz jūrmalas slimnīcu. Pateica, ka esot lauzts, uzlika ģipsi un viss aizsūtīja prom. Neko nepateica, nepaskaidroja. Jūrmalas slimnīcā labākie ārsti #Nr1, nekad tur vairs nebraukšu. Nu ko mājās nosēdēju 2 nedēļas, kā teica un tad Rīgā pie ķirurģes pierakstījos. Aizeju, viņa noņem ģipsi un saka: "Nu te nekas nav sadzijis, kāja uzpampusi un viss." Tad tikai man pateica, ka kāja ir jātur gaisā, nu uz kāda krēsla vai paaugstinājuma. Nu tad es vēl kādu nedēļu vai pus otru, neatceros, nosēdēju ar ģipsi. Nu ko lai saka. Labas vasaras beigas.
     Par mūziku un filmām neko nestāstīšu, mūziku klausos pārsvarā Spotify visu pēc kārtas, filmas skatos tikai Sci-Fi un Komēdijas. 
Tā sakot nekā interesanta ko stāstīt nav.
     Nu vot, kaut ko par mani zināt, tagad tas kas jums laikam interesē vairāk, mana gaming dzīve. #Dators4life
Dators man nav nekāds jaudīgais, parast ikdienas portatīvais datoriņš ar i3 procesoru, otrās paaudzes, diemžēl ar integrēto videokarti, bet pāris spēlītes paspēlēt jau var. Ļoti draudzīgs apkopei un remontam, jo atskrūvejot 3 skrūves es varu nomainīt visas galvenās komponentes, smuki iztīrīt visu. Tā sakot Lenovo e530c ir ļoti uzticams dators. Ko tik nav pārcitis, pat nokritis pāris reizes, bet iet kā pulkstenis.     
MTA es neatceros, kad es sāku spēlēt. Iespējams ceturtais vai piektais gads jau iet. Mazliet biju paņēmis pauzi, bet tagad domāju mazliet paerpot, jo League Of Legends mazliet sāk apnikt.  Sāku es ar SAMP. Tur es viennozīmīgi RP neiemācījos. Viss ko tur iemācījos bija daļēji IC un OOC. Man teica tā: "Ja tev raksta caur parasto t čatu (IC) tad atbildi caur to, ja caur OOC /b tad arī atbildi tā, jo tā esot mixošana" Nu vot, tad laika klasesbiedrs pateica par MTA un sāku ar viņu mta spēlēt. Es varu melot, bet ja es pareizi atceros es RP iemācījos no spēlētājiem uz ielas. Es nedarīju muļķības, nesitu nevienu, no DM no CarDM, tāpēc netiku ajail un arī uz GM apmācībām. Pašmācības ceļā iemācījos RP, kā arī terminus.  Pirmā F3 kur tiku bija LSAK. LSAK man likās vieglākā frakcija, kur tikai jāmāk pacelt un nolaist TowTruck viņča ar RP. Nu pa mazam iemācījos izmantot RP un kad apnika LSAK pārgāju uz LSPD. LSPD vienmēr bijusi mīļākā frakcija. Gandrīz visos serveros, kur esmu nopietni spēlējis es esmu LSPD bijis. Man LSPD vienkārši liekas Frakcija, kur gandrīz visu laiku ir ko darīt, ir interesanti.Protams esmu pamēģinājis arī nelegālo pusi, ar tiešām labu frakcijas vadītāju un tur notika procesi, bet mani tas kaut kā nepiesaistīja, jo laikam jau esmu labais puika.
Nu kaut kā apmēram tā. 
Paldies, ja izlasīsi, cerams nebija garlaicīgi.