Leaderboard

Sveiki visiem. Šajā pamācībā parādīšu kā uzinstalēt Windows dualboot uz Mac, lai varētu uzspēlēt šeit Lomuspēlē. Pāris lietas kas nepieciešamas: MacBook Mac OSX ''El Capitan'' vai uz augšu. Intel procesors - (uz Apple Silicon M1 procesoriem pašlaik windows nav iespējams uzinstalēt) Windows 10 iso fails - Microsoft Links Vismaz 42GB vietas uz cietā diska. Instalācijas noslēgumā Jums būs iespēja pirms sistemas palaišanas izvēlēties kuru OS jūs vēlaties startēt - MacOS vai Windows, pēc kā jūs nezaudēsiet spēju darboties ar lielisko MacOS operētājsistēmu. 1. Solis - Lejupielādējat Windows 10 iso failu, pēc kā novietojat to mapītē kurā to viegli atrast. 2. solis atverat boot camp assistant un izveidojat partīciju lai varētu uz tās uzinstalēt Windows - nepieciešami būs vismaz 42gb atmiņas lai instalāciju veiktu. Man ir MacOS big sur, tāpēc citās os varētu lietas arī nedaudz atšķirties 3. Sekot norādijumiem, pēc kā jāpievieno windows iso fails un Windows instalācija notiek kā uz parasta datora, tikai vienīgā atšķirība ir tāda, ka driveri nav jāinstalē, jo bootcamp to izdara pats. 4. izbaudiet Windows uz sava Mac. - Lai ieslēgtu windows, pirmajās 5 sekundēs pēc datora ieslēgšanas, turien nospiestu Options pogu un parādīsies izvēlne, kur var izvēlēties starp MacOS un Windows. Ja ir kādi jautājumi - droši uzsit PM!

Sākšu ar to ka biju pārsteigt ieraugot dažas labas sasveicināšanās, kas ir ļoti liels retums, jo daudziem ir "5 vārdu" sasveicināšanās. Tāpēc gribu izcelt @D.O.G, @Fushion, @richusxx, @Arturo kuriem ir tiešām labas sasveicināšanās. Nu ko tad jau laižam par mani. Sauc mani Dans jau veselus 20 gadus. Vārds "Dans" man pašam liekas savāds, tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa cilvēku RL nemāk viņu saprast. Man bieži vien ir nācies vairākas reizes atkārtot, lai viņi iebrauktu kā mani sauc. Mana vārda piešķiršanas stāsts vispār ir interesants, dēļ mana tēva un vecmammas. Mans tēvs, cik man stāstīja esot izdomājis savādus vārdus, kuru dēļ, kā mamma un vecmamma uzskatīja, mani skolā varētu apcelt. Viens no tiek bija Dāgs. it kā normāls vārds, bet mana vecmamma uzskatīja, ka šis esot suņa vārds. Kā viņa to aprakstīja - "Iešu pa ielu un saukšu Dāg, Dāg un visi jau meklēs suni..." Tāpēc mamma man piešķīra vārdu Dans Kopš pašas bērnības, līdz 16 gadiem biju nodzīvojis Rīgā, citā pilsētā biju ja labi kādas 2 nedēļas vai pat mazāk. Man citās pilsētās īsti nebija tik daudz radinieku kurus es pazītu. Vecāki mani īsti arī nekur daudz neveda, alkohola dēļ...kas manā ģimenē ir neizņemama sastāvdaļa, diemžēl. Tas ir sagrāvis manu ģimeni smagi. Tēvs ar māti izšķīrās, kad man bija 3 gadi, tieši alkohola dēļ. Tēvs jau 17 gadus dzīvo ārzemēs. Viņš 2 vai 3 reizes gadā atbrauc. Es ļoti labi atceros to sajūtu kad biju mazāks. Tēva atbraukšana bija labākā sajūta, biju starā. Ar tēvu nedēļu vai divas kopā tusēt, kaut vai viņam, ar viņa sievu, kuru viņš apprecēja pāris gadus atpakaļ, bija interesanti, pirmo reiz tik daudz radinieku vienvietus. Normāli arī pielējos...ar tēva veco draugu, kurš ir alkoholiķis ar pieredzi. Bet turpinot par tēmu. Ir forši pabūt ar tēvu, kaut vai tās pāris dienas gadā. Bet...aizbraukšana bija lielākās sāpes un bēdas vairāku dienu garumā. Atceros to, neatceros tik cik gados sāku pierast. Bet es jau atkal novirzos no temata. 16 gados iestājos Tehnikumā Ogrē, par datorsistēmu tehniķi, jeb kā mēs savā kursā sakām datorkrēslu tehniķi. Man ar kursa biedriem paveicies, visi ir jautrie, nav nekādi blatotāji. Šogad pabeidzu Ogres tehnikumu ar 8 ballēm kvalifikācijas eksāmenā. Nebiju nemaz uz tik labiem rezultātiem cerējis, kaut arī man īsti nepaveicās ar kartītēm, jo tiku pie tām grūtākajām, bet kaut kā jau izcīnīju. Tagad esmu iestājies RTU par aparātu un mašīnu būvniecību, kas ir pavisam cits virziens, bet tā nu iznāca, ka Rīgas tehniskā koledža mani mazliet pievīla un kopā ar draugu nolēmu uz RTU doties. Pagaidām nesūdzos, ja nu vienīgi matemātika 3 stundas no vietas ir mazliet par traku. Pagaidām strādāju pagaidu darbā DPD noliktavā, visdrīzākais līdz nolikšu tiesības, man vēl pašas beigas palikušas. Neteiktu ka man patīk darbs noliktavā, visu dienu uz kājām, jācilā kastes un jāvadā ar rokliftu, bet nu diemžēl neko citu neatradu pagaidām. Strādājot DPD man nav tā ka man besī pirmdienas, bet tagad man besī piektdienas, jo piekdienās ir tik daudz darba, tur nojūgties piektdienā var. Nu vot. Rīgā dzīvoju pie patēva, kur iepriekš pirms pārvākšanās uz Ogri nodzīvoju no 3 gadu vecuma. Es teikšu ka pie patēva, manā gadījumā, dzīvot bija murgs. It īpaši pēc mazās māsas piedzimšanas, kas bija viņa meita. Vienmēr viņai taisnība, viņa vienmēr laba. Bija traki. Un godīgi sakot pat tagad nav labāk. Kad viņam nav garīgā viņš visiem brauc augumā par pilnīgi stulbām lietām. Es ar bračku vienmēr esam labie, kad no mums kaut ko vajag. Kad malka jāzāģē, oj labie puišeļi, bet kad nē, tad nu man jūs nevajag, tikai uz mana rēķina dzīvojat un tādas muļķības. Ko vēl? Par hobijiem. Viens no mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Basketbolu es mazliet esmu trenējies pie profesionāla trenera, kad biju mazs, laikam kad man bija 8 gadi. Kādu pusotru gadu trenējos, bet aizgāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es ļoti daudz slimoju. Man bija vāja imūnsistēma. Bija, apmēram tā, aizeju nedēļu, kad āra ir vēsāks, rudenī un ziemā it īpaši, un tad ejot sasvīdis mājās, saslimu uz nedēļu. Otrkārt, gandrīz visi bija krievi. Nepadomājiet ka man ir kaut kas pret krieviem, bet es tajos gados pilnīgi nevienu vārdu nesapratu krievu valodā, nemācēju neko arī pateikt. Basketbols ir komandas spēle un kāda komanda, ja es pat nesaprotu ko viņi saka? Tāpēc sapratu, ka nav jēgas iet, jo nekas tur nesanāks. Treneris protams teica, ka man ir potenciāls, auguma dēļ. esmu diezgan garš, bet nu nē. Nebija jēgas. Tad ir vēl volejbols. Tajā es sāku iet kādus 2 gadus pēc basketbola pamešanas. Ar klasesbiedriem sāku iet skolas volejbola treniņos pie sporta skolotāja. Kaut gan viņš bija diezgan resns, viņš volejbolu spēlēja labi. Neskatoties uz svaru viņš mierīgi varēja gan ieservēt, gan iegremdēt, kā arī līdaciņa ielekt. Stingrs bija. Tik pamēģini bumbu ar kāju uzspert, pa ausīm varēja nopietni dabūt. Un tā arī sāku trenēties volejbolā. Ar klasesbiedriem kopā gāju, kādas 2 vai 3 reizes nedēļā, vairs jau neatceros. Tad kad es uz Ogrei pārvācos, pievienojoties skolai, bija tik daudz izvēles: volejbols,futbols,basketbols un citi sporta veidi. Bet beigās izrādījās, ka ir tikai volejbols. Nu labi, es aizgāju uz pāris volejbola treniņiem , bet savas veselības dēļ, jo man ir zobu breketes, pametu. Treneris tur bija kaut kāds trakais. Godīgi sakot bija bail ar viņu spēlēt. Kad viņš spēlē, viņš nesaprata, ka spēlēs ar ne pārāk pieredzējušiem spēlētājiem, jo viņš močīja, no visa spēka. Bija arī reize, kad bumbu no visa spēka uzsita pret grieztiem, gandrīz nonesa lampas metāla resti, kas sporta zālē, parasti ir, lai neizsit lampas. Tā kā tagad volejbols un basketbols ir tikai kā hobiji, spēlēju pārsvarā tikai brīvajā laikā. Ir viens stāsts ko es vēlos pastāstīt. Vienu no manām traumām. Kuru es ieguvu Jūrmalā, Līvu akvaparkā. Bija atbraucis tētis no ārzemēm. Tās bija vasarā, augusta sākumā. Baigi forši aizbraucām uz akvaparku. Tur par brīnumu mums nebija tie čaļi, kas parasti stāv pie trumā. Nu ko pabraukājām pa trubām un tad māsa pierunāja braukt , tajā kur 3 var braukt kopā. Neatceros nosaukumu. Nu es kā smagākais un lielākais nosēdos priekšā, brats vidū un pusmāsa aizmugurē. Nu sākums jautrs, braucam, vooo vooo, un tad beigās tāds diezgan stāvs kritums un tad uzreiz taisne. Lejā bija sakrājies ūdens, un pie pašas apakšas priekšu uzmeta gaisā, respektīvi manas kājas un es atsitu kreiso kāju pret trubas augšu. Nu ko, izkāpju ārā, skatos bāc, pirksts kaut kā šķības, tas bija tas kurš blakus lielajam pirkstam. It kā sākumā nesāpēja. Nu ko es nodomāju pofig, moš tā tas pirksts bija, bet iepriekš nebiju ievērojis, tad vēl pa maximas zilo trubu nobraucu. Tad sāku just, ka sāp. Aizgājām pie akvaparka mediķes, it kā teica ka nekas neesot, uzpūta man kaut kādu sūdu un viss, palaida. Protams tad sāka nopietni sāpēt, tur tik pa to apli braukājos, burbuļvanna pasēdēju un viss. Ejot prom, es nevarēju pat botu kājās uzvilkt. Nu ko aizbraucām uz jūrmalas slimnīcu. Pateica, ka esot lauzts, uzlika ģipsi un viss aizsūtīja prom. Neko nepateica, nepaskaidroja. Jūrmalas slimnīcā labākie ārsti #Nr1, nekad tur vairs nebraukšu. Nu ko mājās nosēdēju 2 nedēļas, kā teica un tad Rīgā pie ķirurģes pierakstījos. Aizeju, viņa noņem ģipsi un saka: "Nu te nekas nav sadzijis, kāja uzpampusi un viss." Tad tikai man pateica, ka kāja ir jātur gaisā, nu uz kāda krēsla vai paaugstinājuma. Nu tad es vēl kādu nedēļu vai pus otru, neatceros, nosēdēju ar ģipsi. Nu ko lai saka. Labas vasaras beigas. Par mūziku un filmām neko nestāstīšu, mūziku klausos pārsvarā Spotify visu pēc kārtas, filmas skatos tikai Sci-Fi un Komēdijas. Tā sakot nekā interesanta ko stāstīt nav. Nu vot, kaut ko par mani zināt, tagad tas kas jums laikam interesē vairāk, mana gaming dzīve. #Dators4life Dators man nav nekāds jaudīgais, parast ikdienas portatīvais datoriņš ar i3 procesoru, otrās paaudzes, diemžēl ar integrēto videokarti, bet pāris spēlītes paspēlēt jau var. Ļoti draudzīgs apkopei un remontam, jo atskrūvejot 3 skrūves es varu nomainīt visas galvenās komponentes, smuki iztīrīt visu. Tā sakot Lenovo e530c ir ļoti uzticams dators. Ko tik nav pārcitis, pat nokritis pāris reizes, bet iet kā pulkstenis. MTA es neatceros, kad es sāku spēlēt. Iespējams ceturtais vai piektais gads jau iet. Mazliet biju paņēmis pauzi, bet tagad domāju mazliet paerpot, jo League Of Legends mazliet sāk apnikt. Sāku es ar SAMP. Tur es viennozīmīgi RP neiemācījos. Viss ko tur iemācījos bija daļēji IC un OOC. Man teica tā: "Ja tev raksta caur parasto t čatu (IC) tad atbildi caur to, ja caur OOC /b tad arī atbildi tā, jo tā esot mixošana" Nu vot, tad laika klasesbiedrs pateica par MTA un sāku ar viņu mta spēlēt. Es varu melot, bet ja es pareizi atceros es RP iemācījos no spēlētājiem uz ielas. Es nedarīju muļķības, nesitu nevienu, no DM no CarDM, tāpēc netiku ajail un arī uz GM apmācībām. Pašmācības ceļā iemācījos RP, kā arī terminus. Pirmā F3 kur tiku bija LSAK. LSAK man likās vieglākā frakcija, kur tikai jāmāk pacelt un nolaist TowTruck viņča ar RP. Nu pa mazam iemācījos izmantot RP un kad apnika LSAK pārgāju uz LSPD. LSPD vienmēr bijusi mīļākā frakcija. Gandrīz visos serveros, kur esmu nopietni spēlējis es esmu LSPD bijis. Man LSPD vienkārši liekas Frakcija, kur gandrīz visu laiku ir ko darīt, ir interesanti.Protams esmu pamēģinājis arī nelegālo pusi, ar tiešām labu frakcijas vadītāju un tur notika procesi, bet mani tas kaut kā nepiesaistīja, jo laikam jau esmu labais puika. Nu kaut kā apmēram tā. Paldies, ja izlasīsi, cerams nebija garlaicīgi.