Leaderboard

Reālā dzīve http://bildites.lv/images/hxukpbva/138300/original.jpg Ir ļoti grūti tā par sevi pastāstīt, bet mēģināšu basic informāciju, lai jums paliek skaidrāks, kas es vispār esmu par fruktu. Tātad mani sauc Ivo, šobrīd man ir 17.gadi, mācījos 12.klasē, bet pēc laika izsvieda laukā. Dzīvoju es Anglijā. Pie sirds man ļoti iet sports, lai gan dēļ traumām esmu paņēmis diezgan palielu pauzīti. Pirmais sporta veids, ar kuru nodarbojos , bija basketbols, basketbolu es notrennējos var teikt vienu gadu, līdz es sapratu, ka tas man galīgi nesaista, tāpēc izdomāju ar draugu spēlēt futbolu. Bumbu es spārdīju arī apmēram gadu, sākumā biju pilnīgs nulle, bet ar laiku piešāvos, un dēļ mana ātruma, man bija daudz priekšrocību, bet nu tā sanāca , ka to arī pametu un pārgāju uz florbolu, florbolu es spēlēju, šķiet veselus 6-7 gadus, piedalījos dažādos turnīŗos, sākumā biju diezgan rezultatīvs pie jauniešiem. Tad es pārgāju uz Babītes 1.līgas komandu, izsitos līdz pirmajai maiņai, sākumā viss ļoti labi sanāca, savā pirmajā sezonā arī tiku pie punktiem, kas man deva motivāciju turpināt visu, bija jau parādījies mērķis virslīga, sāku cītīgāk trennēties, bet jo vairāk gāju uz treniņiem, jo traumas lika par sevi manīt, un tā nu es jau kādu laiku esmu pametis florbolu un sports arī ir nedaudz uz pauzītes. Pašlaik tuvākai plāns ir atgriezties no Anglijas un sākt iet uz zālīti, tas varbūt , man dos to motivāciju un kas zin, varbūt arī atgriesties tajā pašā florbolā, vismaz hobija līmeni. Par mani runājot, patīk pavadīt labi laiku ar draugiem , kas nu ir pašsaprotami jauniešu vidū. Nu redz kā, man ir grūti turpināt, jo nav nekas tāds, ko varētu pastāstī, lai ieienteresētu kādu, kas vispār šo lasa. Pastāstīšu nedaudz par geimingu, arī par to , kā vispār sāku un kā es šeit nonācu. Counter Strike Counter strike bija viena no manām pirmajām spēlēm , kuru vispār sāku spēlēt. Kad man bija 10.gadi draugi jau vazājās pa dažādiem forumiem un ieteica man pievienoties, es pamēģināju, pirmais projekts kurā pievienojos, bija ļoti nepopulārs un viņu aizvēra jau apmēram pēc mēneša, tad bija vēl pāris mazi projekti , līdz nonācu līdz identy. Identijā es uzskatu par vietu, kur es patiešām sāku spēlēt cs 1.6 , jo pirmstam, spēlēju pa retam pie draugiem. Šeit es sāku iepazīt, kas patiešām ir forumu dzīve un , kas tas cs 1.6 vispār tāds ir. Sāku arvien vairāk laiku pavadīt serverī un iemīlējos spēlē. Nekad neesmu bijis labs spēlētājs, bet vienmēr man ir bijis jautri spēlēt, pat tad , kad es visu laiku miru vienmēr man bija jautri, vienmēr bija cilvēki ar ko parunāt un pasmieties. Tad bija laiks, kad nedaudz sāku piešauties un meklēju klanu, protams šaut nemācēju , bet es centos kā vien varēju, lai paliktu labāks. Kādu laiciņu arī uzspēlēju CW, bet nu CW pieredze man vispār ir minimālā līmenī. Un jā, tad sākās trakie laiki, CS:GO jau bija iznācis, bet neviens tā īsti viņu nespēlēja, pagāja pavisam neilgs laiks un visi sāka spēlēt CS:GO un šeit arvien mazāk un mazāk cilvēki iegriezās, jo cilvēkiem vairs nesaistīja 1.6.... CS:GO es sāku spēlēt nedaudz vēlāk par citiem, arī neesmu bijis baigais šāvējs, bet tāpat ļoti patīk ik pa laikam uzspēlēt. Bet tagad atkal RAGEMP atvērās atpakaļ, tādēļ domāju vairs laika nebūs priekš cs, kad būs jāmočī rp un vairāk uz MTA saistības serveriem. Samp gaitas Atpazīstams kā Gustavo Menez Pēc dažu serveru aizvēršanas es izdomāju vispār spēlēt ko priekš manis jaunu, proti sampu un tā nu es aizgāju uz visiem zināmo mp**.lv projektu. Laikam ejot, iemācījos kā vispār strādā spēle, proti iemācījos rpot un visas pārējās fīčas, viss bija vienkārši ideāli, vismaz man tā likās, jo es biju vēl jauns spēlē, nebīju daudz ko iepazinis. Vispār es uzskatu, ka diezgan interesants stāsts.. Atceros, kā savā pirmajā spēlēšanas nedēļā, es vēlējos iestāties mafijā, bet protams, pāris dienas spēlējot, es pat nezināju, ko vārds RP nozīmē. Mums , kā jau daudziem jaunajiem spēlētājiem , kuri nezin RP , ienāca prātā doma , varbūt sarakstīt uz lapiņas pamatus un tad mēģināt iestāties Mafijā. Sākumā vispār neiebraucu kas man ir jādara, no /me un /do man vispār nebija nekādas sajēgas, beigu beigās , mani pieņēma uz pārbaudes laiku. Pēc pieņemšanas es uzreiz ar Mafijas līderi sazvanījos skype, jo viņš jau saprata, ka esmu pilnīgi zaļš gurķis un pašam vien viņam sanāktu problēmas, ka ir pieņēmis mani. Izrādījās, ka man samps, nenormāli iepatikās un tajā pašā pieņemšanas dienā, ar līderi skype norunājām 32h , kuru laikā, es apguvu daudz ko no RP, no servera un visādām komandām. Tā nu es visu dienu un nakti spēlēju, laiku pavadot vienkārši jautrībā, smejoties, mācoties. Varu pateikt šim cilvēkam tiešām paldies, jo tā bija viena no tām dienām, kas ,manuprāt, parādīja man spēles garšu un tieši tādēļ man bija motivācija mācīties tālāk. Pavadīju ļoti daudz stundas serverī, bet nu viss beidzās , kā beidzās. Protams, tā bija fantastiska pieredze, bet tagad skatoties uz projektu, man pat īst nav vēlme spert tur soli, jo nu nav vairs salīdzināms ar to kas bija agrāk. Kāpēc es tā saku..? Tātad beigu beigās es sadzirdēju kad sa**.lv sākās lielie strīdi un viss serveris sadalījās divās daļās, cilvēkos kuri palika tā sauktajā sūdu bedrē un cilvēki, kas aizgāja uz Jura un Agneses izveidoto projektu mp**.lv, tajā skaitā biju arī es, tā nu es dzīvojos pa projektu, aktīvi piedalījos servera dzīvē, tā kā savu tēlu es veidoju , kā ''pareizo'', es ilgu laiku šiverējos pa menteni, pēctam arī ilgu laiku arī vadīju LSPD. Tēla stāstam ejot uz priekšu es sapinos ar nepareizajiem cilvēkiem un nonācu mafijā, kur arī pavadīju savas pēdējās samp gaitas. Varbūt jums liekas dīvaini, bet es esmu tāds spēlētājs, pareizāk biju. Kas tiešām veidoja sava tēla stāstu, nevis katru otro dienu maina organizācijas vai vienkārši vāra serverī mēslus. Es īsti nezinu, kā šeit tas viss īsti notiek un MTA arī nav gluži tas pats, kas samp's , tāpēc par šo neturpināšu... Aizmirsu pieminēt, man šī spēle jau bija kā hobija līmenī un man ļoti patika ievērot kārtību, man kretinēja cilvēki, kas vienkārši izklaidējās , ja tā var teikt vārīja sūdus un tā nu es izaugu līdz servera administratoram, vēlāk kļuvu par vienu no diviem main administratoriem, kas atbildēja , gan par forumu, gan par serveri. Viss bija ļoti fantastiski, ļoti labi cilvēki apkārt, komūna aura arī bija vienkārši ideāla. League Of Legends League Of Legends es sāku spēlēt otrās seznas beigās, proti 2012.gada, ja nemados decembrī. Šī spēle joprojām man ļoti piesaista, sekoju aktīvi līdzi visām aktualitātēm, kā arī tam, kā viss ļoti strauji pasaulē turpina attīstīties. Esmu pavadījis neskaitāmas stundas, precīzāk 3678 stundas, jeb 153 dienas no savas dzīves esmu pazudējis tieši šajā spēlē. Jau labu laiku atpakaļ, esmu iegādājies visus spēlē pieejamos championus, esmu arī tērējis naudu uz skiniem. Nekad man nav īsti sanācis laiks un neesmu pacenties kāpt uz augšu rankos, tāpēc jau trešo sezonu, esmu iesprūdis platīna rankā, kas , manuprāt, nav diez ko labs sasniegums, ar ko varētu visiem lielīties. Par League of Legends daudz, ko nevaru pastāstīt, tas ir katram pašam jābauda, jo tas vairāk vai mazāk jau ir kā dzīvesveids. Spēlēju pārsvarā EUNE serverī, ja ir kāds interesents, tad droši aiciniet, varbūt kādreiz varam uzspēlēt kopā. Mans nickname ir TeamPacans.

Tad nu tā.. Mani sauc Lauris. Esmu 20 gadus vecs/jauns, to nu paši varat spriest. Pašlaik dzīvoju Īrijā, bet nāku no diezgan jauka un klusa miestiņa, sauktu par Kandavu.. Noteikti, ka Kurzemnieki visvairāk dzirdējuši tādu vietu.. Kā nekā - Tā pat' Kurzem' vien' i, vai zin'.. Dzīvoju šeit nepilnus sešus gadus, bet tāda sajūta, ka šeit esmu dzimis.. Nu, varu lepni teikt, ka varu jau sevi saukt par kārtīgu Kurzemnieku. A ko darīt, ja Kurzem tā labākā? Labi, pietiks, laikam, reklamēt to Kurzemi. Reiz biju students.. Mācījos Saldus Tehnikumā, par datoriķi.. Es tiešām nožēloju, ka sāku mācīties kaut ko tādu, bet tākā bija atlikušas tikai divas nedēļas līdz skolas sākumam un par ugunsdzēsēju es nevarēju tikt, nolēmu pievienoties manam labākajam draugam un kļūt par kompjuteristhakermasķer. Tikai 2. kursā sāku skatīties uz savu labāko draugu un sapratu - "Vecīt, šitais galīgi neiet krastā, man tie datori neiet pie sirds!" Elgars uz mani nobolījās ar diezgan tilzu un debīlu skatienu, joprojām spēlējot League of Legends, un spaidot pogas tā, it kā viņam pakausī būtu tieši tāds pats acu komplekts kā priekšā - "Nu, tā viš i, jā!" No tās dienas, es kapitāli ienīstu datoriku un programmēšanu.. Četri gadi tā mācoties un zubroties to, kas tev nepatīk, feini. Domāju, ka daudzi, kas šo lasa ir bijuši vai ir manā vietā un zin to sāpi. Bet.. Ir viens liels BET - Ir labi zināt kaut ko vairāk par datoriem, nekā pliku pelītes spaidīšanu un Microsoft Recycle Bin lietošanu. Piemēram, man agrāk ļooooti nepatika Excel, but damn, tagad es to sūda programmu tā dievinu.. Shit, nu.. So mač posebilitīs.. Iesaku visiem mācīties strādāt ar Excel. Protams, neaizmirsīsim mūsu labos draugus PowerPoint un Word, kā arī Access un pārējās huiņas, kuras jūs, iespējams nekad mūžā nelietosiet.. Anyway, tagad esmu Īrijā, bet vasarā es stāšos Latvijas Bruņotajos spēkos, un jā, man tas ir pa spēkam, un nē es nebaidos no pārbaudījumiem, ko tas viss man sniegs.. Domāju, ka Armija un Bruņotie spēki mani norūdīs ne tikai fiziski, bet arī garīgi - Pārmaiņas pēc iemācīšos aiztaisīt savu stulbo muti un nedabūt pa galvu, kā arī, iespējams, varbūt, ja paveiksies un palikšu dzīvs, iemācīšos BEIDZOT dzīvē pieņemt pareizākus un labākus lēmumus, jo nu līdz šim man tas galīgi nav izdevies! Uzskatu, ka armijā vajadzētu stāties visiem. Protams, tas ir atkarīgs no sevis paša, kā arī paša mērķiem, bet divi gadi nenāktu par ļaunu nevienam. Par hobijiem runājot.. Man tādu ir daudz.. Man ļoooti patīk lidmašīnas un aviācija.. Nu tā, ka dirsā.. Nu tā, ka pisģec.. Nu dirsā pisģec ļoti.. Mhm.. Jap.. Yep, yep.. Par to visu interesējos un "zubros" jau vairākus gadus. Pašam ir sapnis kādu dienu lidot ar F-22, patiesībā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc stāšos dienestā - ceru, ka kādu dienu uzspīdēs tas labais, jaukas saules un cerību stariņš, kas man ļaus pacelties spārnos un izbaudīt tos jaukos un citreiz sāpīgos G-Forces uz sava ķermeņa.. Bet.. Es esmu pilots.. Well, kinda.. Man gaisā trūkst vēl, aptuveni, 30 stundas, un tad es būšu kvalificēts, pirmā līmeņa pilots.. Nesaku, ka tas ir liels sasniegums, bet nu, vismaz nedaudz tuvāk savam sapnītim esmu.. Man patīk arī mūzika.. Dažkārt dziedu - vairāk jau tas viss skan debīlā ķērkšanā, bet nu, mēģināts nav zaudēts, it still counts. Spēlēju četrus instrumentus, katru labāk par nākamo - Trompeti, klavieres, ģitāru un bungas. Yeah, esmu gājis mūzikas skolā. Ģitāru un bungas gan iemācījos pašmācības ceļā, bet trompeti pūšu kā dievs, nu, vismaz manām smadzenēm un ausīm tā šķiet. Rakstu arī savu mūziku - vairāk gan uz ģitāras un klavierēm. Vēl spēlēju Airsoftu jau kādu laiku. Esmu Latviešu komandā "Airsoft Latvija". Šogad ļoti daudz spēlēju Īrijā! Ir vēl lietiņas, kuras mani aizrauj un patīk, bet man ir tāāāds slinkums to visu tagad rakstīt.. Jūs nevarat iedomāties.. Labi.. Tālāk.. Par brīvo laiku.. Man patīk cīņu sports... Arī ļoti.. Jau 5 gadus trenējos un spārdos Kyokushin Karate. Pilnkontakta sports, gud shit, trust me.. Ja nebūtu labs, netrenētos.. Esmu arī trenējies Taekwondo, Jiu-Jitsu un vēl šur tur.. Nepārprotiet, es neesmu kauslis un uz ielām nekaujos.. Trenējos tīri sevis dēļ. Tas, patiesībā, ļoti attīsta prātu un domāšanas spējas, stratēģiskās spējas un lēmumu pieņemšanu, kā arī refleksus un visu pārējo figņu, ko skolā, sporta stundās tev nekad neiemāca. Cenšos vienmēr lietot vārdus un rokas pret citiem nepacelt.. Lai cik smieklīgi tas tagad neizklausītos, man tiešām nepatīk darīt pāri cilvēkiem. Sports, protams, ir sports - Kad iekāp ringā vai uzkāp uz TaTami (Neliels paklājs, ko izmanto austrumu cīņās, kā ringu), tu zini to, ka Tavs pretinieks ir trenēts un viņš tevi ciena, tu zini, ka tu viņu cieni, tas viss ir PAVISAM savādāk. Tie kas ar kaut ko tādu nodarbojās, saprot par ko es te runāju.. Bet ielu cīņās, well, tas ir savādāk. Man tiešām nepatīk kauties uz ielas. Es nesaku, ka to neesmu darījis, visiem sava reize sanāk, protams, bet tas nemaina faktu, ka es no tā cenšos maksimāli izvairīties un man ļoti nepatīk. Bez tā, es vēl guļu gultā, skatos seriālus, filmas, spēlēju video spēles un sapņoju par labāku nākotni sev un cilvēkiem, kas man apkārt! Interesants notikums manā dzīvē, hmm.. *pieliekot roku pie zoda, palūkodamies savas istabas griestos un masējot bārdu* Kāāroč.. Pagājušā vasarā biju ASV, kur arī mācījos lidot ar lidmašīnu. Jā, es biju ASV, tur esmu bijis vairākas reizes, beidziet uzdot jautājumus un džadžot… Forša diena, saule, silts, putniņi čivina un jaukas vēja brāzmas slīd gar tavām sasvīdušajām, no karstuma mitrajām padusēm.. Dzīvojos es pa Ohio štatu, un man ir draugs.. Tiešām labs draugs vārdā Bryan Brothers - varat atrast Facebook. Viņš pats ir pilots jau vairākus gadus, ūūūnn tā nu sanāca, ka viņš bija arī mans skolotājs.. Yes, i was his padawan and yes the force was with us the whole time, no worries. Tā bija viena no manām pēdējām pacelšanās reizēm Pagājšvasar. Aizbraucām uz bunkuru, izvilkām no tā lidmašīnu, veicām visas drošības pārbaudes, spārniem, astei, Flapiem, elektronikai un visai pārējai ar to lidmašīnu saistītai figņai.. Nu, iekāpām lidmašīnā, sazinājos ar torni, pacēlos, viss jauki, forši, zin kā.. 3 kilometru augstumā, no visu cilvēku bulšita, tikai Es, Braijens un mākoņi, kas lidoja mums nopakaļ.. Stunda jau pagājusi un esam kādas desmit minūtes no mērķa lidlauka uz, kura mēs parasti nolaidāmies. Diezgan foršs lidlauks un vieta, patiesībā. Mēs tur vienmēr nosēdāmies paēst un paskatīties uz citām lidmašīnām pirms pacelšanās atpakaļ.. Un tur tie pīrāgi.. Fāāāāk.. Tik garšīgi.. Kāroč, iedomājies - Ābolu pīrāgs, karsts, garšīgs, kūst mutē un blakus.. *drum roll* ..divas saldējuma bumbas pēc tavas izvēles.. Ahh.. Es gribu atgriezties, ticat man.. Braijens par mani, parasti smējās, un vienmēr, kad nolaidāmies, viņš izslēdza manas austiņas un rāciju, lai pateiktu *This is N9317E, requesting landing for Pie Boy N9317E on Runway 3*, ja jūs zinātu cik tas, patiesībā, bija apkaunojoši! Visas seksīgās oficiantes mani sāka saukt par Pie boy tikai tāpēc, ka Braijens mani tā visu laiku sauca un man ļoti garšoja tas sasodītais pīrāgs.. Pēc laika arī tornis sāka atpazīt mūsu lidmašīnu radarā un sāka saukt mūs par "Pie Boy N9317E". Labi, bet štrunts par tiem pīrāgiem... Nu, lidojām un viss jauki, nekas neliecinātu par kļūmēm vai kaut ko, kas apgrūtinātu nosēšanos.. Un te pēkšņi, blyat naxuj, labākā brīdi tas nevarēja notikt, atslēdzās elektronika. Basically, kas notika, es zaudēju altitude Metter, radaru, jebkādus saziņas līdzekļus ar torni un visus pārējos mērinstrumentus, kuri darbojās elektroniski.. Te nu sāka darboties mans Wannabe Top Noch, Top Gun, glamur, gucci, gangsta Pilot skillz, un es sāku krist panikā. Šķita, ka mēs faking avarēsim, bet braijens pārņēma visu vadību. Es sāku faking raudāt, jo šķita, ka tūlīt apstāsies arī dzinējs un mēs sāksim krist, bet fak, kā es gandrīz apdirsos no bailēm. Braijens pārņēma vadību un tur pat jau bija lidlauks.. Paveicās, ka mums bija rācijas, kas, protams, ir jābūt katrā lidmašīnā, ja kaut kas tāds notiek. Bet tā viss noritēja okay. Braijens nolaidās un es ar sirdspukstiem, kas pārsniedza gaismas ātrumu un slapjām biksēm devos ēst vislabāko pīrāgu pasaulē. Protams, lidmašīnai arī viss bija kārtībā, atradām vainu, samainījām drošinātājus un lidojām atpakaļ . Bet par manu mīļāko projektu runājot. Ir jauki atgriezties šeit atpakaļ. Līdz, ko uzzināju, ka atpakaļ Roleplay pasaulē ir pārradies Lūkass, sapratu, ka nav div' run', un jānāk atpakaļ uz mājām - Roleplay, kur mēs visi augam, saraujamies, attīstamies un degradējamies vienlaicīgi. Esmu pārliecināts, ka šoreiz Lūkass šo projektu noturēs līdz galam. Es novēlu Lomuspēlei augt un attīstīties. Paldies, ka atkal liki atgriezties! Esmu ar Tevi, Lūkass! *brofist* Peace...