Leaderboard

Sākšu ar to ka biju pārsteigt ieraugot dažas labas sasveicināšanās, kas ir ļoti liels retums, jo daudziem ir "5 vārdu" sasveicināšanās. Tāpēc gribu izcelt @D.O.G, @Fushion, @richusxx, @Arturo kuriem ir tiešām labas sasveicināšanās. Nu ko tad jau laižam par mani. Sauc mani Dans jau veselus 20 gadus. Vārds "Dans" man pašam liekas savāds, tā iemesla dēļ, ka lielākā daļa cilvēku RL nemāk viņu saprast. Man bieži vien ir nācies vairākas reizes atkārtot, lai viņi iebrauktu kā mani sauc. Mana vārda piešķiršanas stāsts vispār ir interesants, dēļ mana tēva un vecmammas. Mans tēvs, cik man stāstīja esot izdomājis savādus vārdus, kuru dēļ, kā mamma un vecmamma uzskatīja, mani skolā varētu apcelt. Viens no tiek bija Dāgs. it kā normāls vārds, bet mana vecmamma uzskatīja, ka šis esot suņa vārds. Kā viņa to aprakstīja - "Iešu pa ielu un saukšu Dāg, Dāg un visi jau meklēs suni..." Tāpēc mamma man piešķīra vārdu Dans Kopš pašas bērnības, līdz 16 gadiem biju nodzīvojis Rīgā, citā pilsētā biju ja labi kādas 2 nedēļas vai pat mazāk. Man citās pilsētās īsti nebija tik daudz radinieku kurus es pazītu. Vecāki mani īsti arī nekur daudz neveda, alkohola dēļ...kas manā ģimenē ir neizņemama sastāvdaļa, diemžēl. Tas ir sagrāvis manu ģimeni smagi. Tēvs ar māti izšķīrās, kad man bija 3 gadi, tieši alkohola dēļ. Tēvs jau 17 gadus dzīvo ārzemēs. Viņš 2 vai 3 reizes gadā atbrauc. Es ļoti labi atceros to sajūtu kad biju mazāks. Tēva atbraukšana bija labākā sajūta, biju starā. Ar tēvu nedēļu vai divas kopā tusēt, kaut vai viņam, ar viņa sievu, kuru viņš apprecēja pāris gadus atpakaļ, bija interesanti, pirmo reiz tik daudz radinieku vienvietus. Normāli arī pielējos...ar tēva veco draugu, kurš ir alkoholiķis ar pieredzi. Bet turpinot par tēmu. Ir forši pabūt ar tēvu, kaut vai tās pāris dienas gadā. Bet...aizbraukšana bija lielākās sāpes un bēdas vairāku dienu garumā. Atceros to, neatceros tik cik gados sāku pierast. Bet es jau atkal novirzos no temata. 16 gados iestājos Tehnikumā Ogrē, par datorsistēmu tehniķi, jeb kā mēs savā kursā sakām datorkrēslu tehniķi. Man ar kursa biedriem paveicies, visi ir jautrie, nav nekādi blatotāji. Šogad pabeidzu Ogres tehnikumu ar 8 ballēm kvalifikācijas eksāmenā. Nebiju nemaz uz tik labiem rezultātiem cerējis, kaut arī man īsti nepaveicās ar kartītēm, jo tiku pie tām grūtākajām, bet kaut kā jau izcīnīju. Tagad esmu iestājies RTU par aparātu un mašīnu būvniecību, kas ir pavisam cits virziens, bet tā nu iznāca, ka Rīgas tehniskā koledža mani mazliet pievīla un kopā ar draugu nolēmu uz RTU doties. Pagaidām nesūdzos, ja nu vienīgi matemātika 3 stundas no vietas ir mazliet par traku. Pagaidām strādāju pagaidu darbā DPD noliktavā, visdrīzākais līdz nolikšu tiesības, man vēl pašas beigas palikušas. Neteiktu ka man patīk darbs noliktavā, visu dienu uz kājām, jācilā kastes un jāvadā ar rokliftu, bet nu diemžēl neko citu neatradu pagaidām. Strādājot DPD man nav tā ka man besī pirmdienas, bet tagad man besī piektdienas, jo piekdienās ir tik daudz darba, tur nojūgties piektdienā var. Nu vot. Rīgā dzīvoju pie patēva, kur iepriekš pirms pārvākšanās uz Ogri nodzīvoju no 3 gadu vecuma. Es teikšu ka pie patēva, manā gadījumā, dzīvot bija murgs. It īpaši pēc mazās māsas piedzimšanas, kas bija viņa meita. Vienmēr viņai taisnība, viņa vienmēr laba. Bija traki. Un godīgi sakot pat tagad nav labāk. Kad viņam nav garīgā viņš visiem brauc augumā par pilnīgi stulbām lietām. Es ar bračku vienmēr esam labie, kad no mums kaut ko vajag. Kad malka jāzāģē, oj labie puišeļi, bet kad nē, tad nu man jūs nevajag, tikai uz mana rēķina dzīvojat un tādas muļķības. Ko vēl? Par hobijiem. Viens no mīļākajiem hobijiem ir basketbols. Basketbolu es mazliet esmu trenējies pie profesionāla trenera, kad biju mazs, laikam kad man bija 8 gadi. Kādu pusotru gadu trenējos, bet aizgāju vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, es ļoti daudz slimoju. Man bija vāja imūnsistēma. Bija, apmēram tā, aizeju nedēļu, kad āra ir vēsāks, rudenī un ziemā it īpaši, un tad ejot sasvīdis mājās, saslimu uz nedēļu. Otrkārt, gandrīz visi bija krievi. Nepadomājiet ka man ir kaut kas pret krieviem, bet es tajos gados pilnīgi nevienu vārdu nesapratu krievu valodā, nemācēju neko arī pateikt. Basketbols ir komandas spēle un kāda komanda, ja es pat nesaprotu ko viņi saka? Tāpēc sapratu, ka nav jēgas iet, jo nekas tur nesanāks. Treneris protams teica, ka man ir potenciāls, auguma dēļ. esmu diezgan garš, bet nu nē. Nebija jēgas. Tad ir vēl volejbols. Tajā es sāku iet kādus 2 gadus pēc basketbola pamešanas. Ar klasesbiedriem sāku iet skolas volejbola treniņos pie sporta skolotāja. Kaut gan viņš bija diezgan resns, viņš volejbolu spēlēja labi. Neskatoties uz svaru viņš mierīgi varēja gan ieservēt, gan iegremdēt, kā arī līdaciņa ielekt. Stingrs bija. Tik pamēģini bumbu ar kāju uzspert, pa ausīm varēja nopietni dabūt. Un tā arī sāku trenēties volejbolā. Ar klasesbiedriem kopā gāju, kādas 2 vai 3 reizes nedēļā, vairs jau neatceros. Tad kad es uz Ogrei pārvācos, pievienojoties skolai, bija tik daudz izvēles: volejbols,futbols,basketbols un citi sporta veidi. Bet beigās izrādījās, ka ir tikai volejbols. Nu labi, es aizgāju uz pāris volejbola treniņiem , bet savas veselības dēļ, jo man ir zobu breketes, pametu. Treneris tur bija kaut kāds trakais. Godīgi sakot bija bail ar viņu spēlēt. Kad viņš spēlē, viņš nesaprata, ka spēlēs ar ne pārāk pieredzējušiem spēlētājiem, jo viņš močīja, no visa spēka. Bija arī reize, kad bumbu no visa spēka uzsita pret grieztiem, gandrīz nonesa lampas metāla resti, kas sporta zālē, parasti ir, lai neizsit lampas. Tā kā tagad volejbols un basketbols ir tikai kā hobiji, spēlēju pārsvarā tikai brīvajā laikā. Ir viens stāsts ko es vēlos pastāstīt. Vienu no manām traumām. Kuru es ieguvu Jūrmalā, Līvu akvaparkā. Bija atbraucis tētis no ārzemēm. Tās bija vasarā, augusta sākumā. Baigi forši aizbraucām uz akvaparku. Tur par brīnumu mums nebija tie čaļi, kas parasti stāv pie trumā. Nu ko pabraukājām pa trubām un tad māsa pierunāja braukt , tajā kur 3 var braukt kopā. Neatceros nosaukumu. Nu es kā smagākais un lielākais nosēdos priekšā, brats vidū un pusmāsa aizmugurē. Nu sākums jautrs, braucam, vooo vooo, un tad beigās tāds diezgan stāvs kritums un tad uzreiz taisne. Lejā bija sakrājies ūdens, un pie pašas apakšas priekšu uzmeta gaisā, respektīvi manas kājas un es atsitu kreiso kāju pret trubas augšu. Nu ko, izkāpju ārā, skatos bāc, pirksts kaut kā šķības, tas bija tas kurš blakus lielajam pirkstam. It kā sākumā nesāpēja. Nu ko es nodomāju pofig, moš tā tas pirksts bija, bet iepriekš nebiju ievērojis, tad vēl pa maximas zilo trubu nobraucu. Tad sāku just, ka sāp. Aizgājām pie akvaparka mediķes, it kā teica ka nekas neesot, uzpūta man kaut kādu sūdu un viss, palaida. Protams tad sāka nopietni sāpēt, tur tik pa to apli braukājos, burbuļvanna pasēdēju un viss. Ejot prom, es nevarēju pat botu kājās uzvilkt. Nu ko aizbraucām uz jūrmalas slimnīcu. Pateica, ka esot lauzts, uzlika ģipsi un viss aizsūtīja prom. Neko nepateica, nepaskaidroja. Jūrmalas slimnīcā labākie ārsti #Nr1, nekad tur vairs nebraukšu. Nu ko mājās nosēdēju 2 nedēļas, kā teica un tad Rīgā pie ķirurģes pierakstījos. Aizeju, viņa noņem ģipsi un saka: "Nu te nekas nav sadzijis, kāja uzpampusi un viss." Tad tikai man pateica, ka kāja ir jātur gaisā, nu uz kāda krēsla vai paaugstinājuma. Nu tad es vēl kādu nedēļu vai pus otru, neatceros, nosēdēju ar ģipsi. Nu ko lai saka. Labas vasaras beigas. Par mūziku un filmām neko nestāstīšu, mūziku klausos pārsvarā Spotify visu pēc kārtas, filmas skatos tikai Sci-Fi un Komēdijas. Tā sakot nekā interesanta ko stāstīt nav. Nu vot, kaut ko par mani zināt, tagad tas kas jums laikam interesē vairāk, mana gaming dzīve. #Dators4life Dators man nav nekāds jaudīgais, parast ikdienas portatīvais datoriņš ar i3 procesoru, otrās paaudzes, diemžēl ar integrēto videokarti, bet pāris spēlītes paspēlēt jau var. Ļoti draudzīgs apkopei un remontam, jo atskrūvejot 3 skrūves es varu nomainīt visas galvenās komponentes, smuki iztīrīt visu. Tā sakot Lenovo e530c ir ļoti uzticams dators. Ko tik nav pārcitis, pat nokritis pāris reizes, bet iet kā pulkstenis. MTA es neatceros, kad es sāku spēlēt. Iespējams ceturtais vai piektais gads jau iet. Mazliet biju paņēmis pauzi, bet tagad domāju mazliet paerpot, jo League Of Legends mazliet sāk apnikt. Sāku es ar SAMP. Tur es viennozīmīgi RP neiemācījos. Viss ko tur iemācījos bija daļēji IC un OOC. Man teica tā: "Ja tev raksta caur parasto t čatu (IC) tad atbildi caur to, ja caur OOC /b tad arī atbildi tā, jo tā esot mixošana" Nu vot, tad laika klasesbiedrs pateica par MTA un sāku ar viņu mta spēlēt. Es varu melot, bet ja es pareizi atceros es RP iemācījos no spēlētājiem uz ielas. Es nedarīju muļķības, nesitu nevienu, no DM no CarDM, tāpēc netiku ajail un arī uz GM apmācībām. Pašmācības ceļā iemācījos RP, kā arī terminus. Pirmā F3 kur tiku bija LSAK. LSAK man likās vieglākā frakcija, kur tikai jāmāk pacelt un nolaist TowTruck viņča ar RP. Nu pa mazam iemācījos izmantot RP un kad apnika LSAK pārgāju uz LSPD. LSPD vienmēr bijusi mīļākā frakcija. Gandrīz visos serveros, kur esmu nopietni spēlējis es esmu LSPD bijis. Man LSPD vienkārši liekas Frakcija, kur gandrīz visu laiku ir ko darīt, ir interesanti.Protams esmu pamēģinājis arī nelegālo pusi, ar tiešām labu frakcijas vadītāju un tur notika procesi, bet mani tas kaut kā nepiesaistīja, jo laikam jau esmu labais puika. Nu kaut kā apmēram tā. Paldies, ja izlasīsi, cerams nebija garlaicīgi.

Heisaa, hopsaa - sasveicināšanās šobrīd ir Topā. Sveiciens visiem, kas mani zin un protams visiem tiem, kas nezin. Ilgi domāju, kad lai piesēžos un uzrakstu sasveicināšanos. Tad nu šis brīdis ir pienācis, Uzliec fona dziesmu, un izbaudi lasīšanu ? Mans vārds ir Artūrs, esmu 18 gadus vecs puisis no Rīgas Ziemeļu rajona. Draugi un paziņas apgalvo, ka esmu ļoti apķērīgs un smieklīgs cilvēks. Hah, nenoliegšu, katrā no mums dzīvo tas smieklīgais čalis ar sarkano degunu. Vienam tas ir izteiktāk, citam nedaudz mazāk, bet tomēr ir. Ikdienā pieturos pie HipHop’a mūzikas žanra, izbaudu tā būtību un sniegtos vēstījumus. Šobrīd mācos tehnikumā, 3.kursā par Programmēšanas tehniķi. Jāuzdrošinās gan teikt, ka nemaz viegls pasākums tas nav. Daudziem šķiet, hah, kas gan tur tik grūts var būt, ikdienā taču lietojam datoru, visu jau protam. Tā nebūt nav, varu teikt, ka ne visi var būt veiksmīgi šajā jomā. Viens no iemesliem, kādēļ mani aizrauj šī profesija ir daudzie šķēršļi, kurus nākas pārvarēt lai iegūtu sev vēlamo rezultātu. Interesantākais ir tas, ka ne vienmēr šie šķēršļi ir saistīti ar zināšanu trūkumu. Viens no biežajiem pārbaudījumiem ir spēja domāt ārpus četrām sienām, paskatīties uz uzdevumiem no cita skatu punkta, un atrast vieglākos risinājumus. Kāds ir mans mērķis šeit? Sāksim ar to, ka RolePlay spēlēju jau gadus septiņus, un manuprāt šis pavadītais laiks lomu spēlē ir iemācījis man diezgan daudz lietas. Šī spēle palīdz attīstīt domāšanu, nostiprināt savas komunikācijas spējas, atveidot reālas dzīves situācijas un meklēt risinājumus no tām. Manā skatījumā, dod visu kas jaunietim nepieciešams, ja protams spēj to novērtēt un uzņemt. Tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ esmu šeit. Vēlos lai citi izjūt šajā spēlē visu to pašu, ko izjutu es. Lomuspēlē esmu no pašiem pirmssākumiem, kad radās ideja par šādu projektu. Cauri kalniem un lejām esam gājuši, un beidzot varam teikt, mums tas izdevās! Lai neliktos tā, ka brīvajā laikā sēžu tikai pie datora, pastāstīšu nedaudz par saviem hobijiem :D. Īstenībā esmu nelabojams dzīves baudītājs, mēģinu uz visu skatīties ar pozitīvu nostāju, un citiem arī iesaku tā darīt. Es zinu, ka no katras situācijas ir vismaz divas izejas, tāpēc par to galvu nelaužu. Brīvajā laikā cenšos izlauzties no ikdienas rutīnas, dodoties pavadīt laiku ar draugiem un sev tuviem cilvēkiem. Kā divus no hobijiem varu minēt ArmWrestlingu un riteņbraukšanu. Profesionālā līmenī attīstīt kādu no šiem hobijiem gan nav manos plānos (vismaz šobrīd), bet noteikti varu teikt - “ITišņiks” bez sportiskām aktivitātēm ir nelaimīgs. Huuh, tas lielos vilcienos būtu viss šobrīd, paldies, ka veltīji laiku un izlasīji. Sezona nav aiz kalniem, sasparojamies, izdomājam plānus un let’s move that sh*t forward InGame

Prieks redzēt vēl kādu kas piestrādājis pie sasveicināšanās. Un par datoriem es Tev pilnīgi piekritīšu, ejot uz tehnikumu par Datorsistēmu tehniķu domāju, ka pie datora spēlējot spēlītes daudz zinu par datoru, es smagi kļūdījos. Un protams veiksmi pabeigt!

cau sikais, macies no kludam un viss bus safe, veiksmigi